Latvijas simtgadē ir pieaugusi interese arī par valsts un tās cilvēku dzīvesstāstu vēsturi. Uzklausīti daudzi politisko represiju un citu laikmeta notikumu liecinieku stāsti. Daudzi fakti un iespaidi ir zināmi, tomēr ikkatrā nākamajā stāstā atklājas kāds jauns, neievērots notikums vai atziņa.
Tā pēc kādas sarunas ar režisori Gitu Skadiņu, kuras iestudētā Blomes teātra izrāde „Austras grāmata” pēc divas reizes izsūtītās Austras Jurgenas atmiņu stāsta iekļauta kā ļaužu pieprasīta arī Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku kultūras programmā, lai rādītu to atkal Rīgā. Represēto mūža skaudrums izjūtās iedzēla no garām paslīdējuša skatījuma. Sarunā par mūsu represēto māmiņu likteņiem (režisores māte nu jau mīt aizsaulē) G. Skadiņa man uzsvēra: „Katra represētā sapnis taču ir mitināties savā istabiņā, kurā, kad vien vēlies, ir savs brīdis vienatnei.” Pēc sava stūrīša ilgojas katrs, kurš gadiem mitis barakās un kamerās.
Arī pēc šīs sarunas atmiņu stāsti bagātinājās. Tāpat kā apkopojot manas mātes Līvijas Kalējas, kura 11 gadu vecumā 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta no Abrenes uz Krasnojarskas apgabalu, atmiņas Smiltenes novada politiski represēto atmiņu grāmatai „Kāpēc”, man papīrs un pildspalva pa rokai, lai pēc sarunas pierakstītu būtisko. Jāpieraksta uzreiz, jo ar laiku mūsu atmiņas spēlītes tomēr sajauc galvu un faktu pareizību.
Nav viegli atraisīt ļaužu mēles atmiņu stāstiem. Bieži vien pirmajā sarunā tas neizdodas. Jātiekas atkal un atkal, līdz cilvēks ir gatavs atmiņu stāstam. Vācot atmiņu stāstus grāmatai „Kāpēc”, ne reti ļaudis tā arī nevēlējās ļauties atmiņām. Iemesli – nevēlēšanās runāt par smago pieredzi, aizmirsti fakti, slimības un citi. Tiešā komunikācija prasa gan laiku, gan pacietību, gan uzmanību.
Veltiet laiku sarunām ar vecākiem, vecvecākiem un citiem laikabiedriem, lai uzklausītu viņu dzīvesstāstus un piefiksētu tos. Pagātne ir daudz saprotamāka un interesantāka, ja to stāsta aculiecinieki. Katra stāstītāja pieredze ir daļa no visas latviešu tautas dzīvesstāsta. Pierakstiet ģimenes un dzimtas mutvārdu vēsturi. Lai jūsu apkopotie dzīvesstāsti būtu vēl viens no labajiem darbiem Latvijas simtgadei.
Margita Krišjāne, apvienības “Trimdinieks” valdes locekle
