Pirms kāda laika viesojoties Tautas lietišķajā mākslas studijā “Smiltene”, pamanīju rakstainus, akurātus dūraiņus, kas līdzās viens otram bija izlikti apskatei apmeklētājiem. Liels bija pārsteigums uzzinot, ka tos adījusi Smiltenes vidusskolas (iepriekš Trīs pakalnu sākumskolas) dežurante Vineta Sīmane. Šie dūraiņi ceļo ne tikai pa dažādām izstādēm un konkursiem, bet arī pie saviem jaunajiem saimniekiem Janāpā, Kanādā, Anglijā, Šveicē, Grieķijā un Austrālijā.
Tā kā dienas kļuvušas ne vien īsākas, bet arī aukstākas, ir piemērots laiks doties pie Vinetas, kuru darbadienu vidū var sastapt Smiltenes vidusskolas ēkā Rīgas ielā. Vineta ir tā, kas no rītiem sagaida bērnus foajē, stāvot pie sava mazā kabineta un sveicinot skolēnus, tieši viņa nospiež zvana pogu, čakli iesaistās ekoskolas programmas saistītajās aktivitātēs, pieņemot un uzskaitot katru atnesto PET pudeļu, makulatūras un izlietoto bateriju sainīti.
Papildu daudzajiem pienākumiem Vineta brīvajos brīžos ada, jo adīšanai ir gan praktisks pielietojums, gan tā nomierina. “Adīt iemācījos jau agri bērnībā. Sākotnēji mācīja mamma, bet viņai nebija daudz laika. Tad nokļuvu Rīgā pie tēva māsas, kura pati bija liela adītāja. Ja nemaldos, pirmās iemaņas ieguvu sešu gadu vecumā. Principā adu visu, ko var noadīt – cimdus, zeķes, cepures, džemperus. Sarežģītāk ir noadīt cimdus nekā zeķes, bet man patīk tehniskais darbs uz papīra. Tas patiesībā ir sarežģītākais un laikietilpīgākais, izdomāt, kā rakstu vispirms uzlikt uz papīra un pēc tam – krāsas. Tehnisko pusi savulaik palīdzēja apgūt bijusī Tautas lietišķās mākslas studijas “Smiltene” vadītāja Inese Kauliņa, kura pati daudz apmeklēja dažādus kursus,” stāsta čaklā adītāja.
Sarunas gaitā atklājas, ka skolas dežurante ir tautas daiļamata meistare un 18 gadus nostrādājusi “Daiļradē”. Smiltenietes čaklās rokas darinājušas ne tikai cimdus un zeķes, bet arī segas, aizkarus, galdautus un vēl daudz ko citu. Savas prasmes viņa cer nodot arī mazbērniem, kuriem patlaban ļoti patīk veidošana.
Bez rokdarbiem Vineta labprāt lasa grāmatas un brauc ar velosipēdu. Interesanti, ka jaunībā viņa trenējusies riteņbraukšanā šosejā un piedalījusies arī sacensībās, kurās panākumi neizpalika.
VIEDOKĻI
Liene Strazdiņa, Tautas lietišķās studijas “Smiltene” vadītāja:
– Katrai rokdarbniecei ir savs rokraksts. Man ļoti patīk, ka Vinetas adītie cimdi ir ieturēti latviskā stilā. Latvijas Nacionālais kultūras centrs šos cimdus ņem uz lielāka mēroga izstādēm gan Latvijā, gan ārpus tās. Tie ir latviski, ar labu gaumes izjūtu un augstu kvalitāti. Mūsdienās ir svarīgi saglabāt šo kultūras mantojumu un Vineta to dara.
Vija Sokolova, Smiltenes vidusskolas skolotāja:
– Man jau šķiet, ka mūsu dežurantīte Vineta ir kā skolas atslēdziņa, kas atnāk pati pirmā, atslēdz visas durvis un ļoti mīļi sagaida katru mazo bērnu, kurš no rīta ienāk skolā. Viņa ir tāda nemanāma, ļoti darbīga, kura pat katru mazāko darbu padara ar lielu atbildības sajūtu – vai kopj puķes, vai ziemā, ja kādam skolēnam dodoties slēpot nebūs cimdi vai zeķes, viņa tos sagādās. Starp citu, Vineta pati bijusi talantīga riteņbraucēja un sportiskās aktivitātes viņai joprojām ir tuvas. Visu rudeni uz skolu brauca ar velosipēdu.
Liela atsaucība no viņas puses ir ekoskolas aktivitātēs. Kad sākas makulatūras vākšanas akcijas, Vineta veic visu lielo grāmatvedību, nosver katru atnesto kilogramu. Protams, esmu redzējusi arī viņas adītos cimdus. Tiem ir sarežģīts raksts, kuru vispirms Vineta zīmē uz papīra. Cik zinu, tad, adot cimdus, viņa ļoti piedomā par cilvēku, kam tie būs domāti. Priecē, ka Vinetas cimdus cilvēki pasūta, jo tie nav standarta, bet individuāli radīti. Un katrā no tiem būs redzamas latvju rakstu zīmes, kas man ļoti patīk.
