* * *

Caur ikdienas biezajiem džungļiem es meklēju taku pie Tevis.

Caur ikdienas biezajiem
džungļiem
Es meklēju taku pie Tevis.
Rūpju pelēkā labirintā
Gandrīz zaudēju pati sevi.
Cik tur trūka, ka būtu
Skumjās es noslīkusi,
Neprātā lauzusi kaklu,
Sirds par akmeni palikusi.
Bija jau tuvu krauja,
Aiz kuras vien nebūtība,
Bet tad Tu man uzsmaidīji,
Un es kļuvu saprātīga:
Novēlu smago akmeni
No sirds un aizmetu projām.
Neprātu iekalu ķēdēs,
Lai tas neaizved mani bojā.
Skumju slīkšņai pārkļuvu
pāri
Pa sapņu un cerību tiltu,
Rūpju pelēko labirintu
Veicu ar vārdu siltu.
Vai atradu taku pie Tevis?
Laikam jā, bet tad pazaudēju,
Un atkal caur ikdienas
džungļiem
Pie Tevis meklēju ceļu.