* * *

Pār zemi klājas balta sniega sega..

Pār zemi klājas
Balta sniega sega,
Deg logos ugunis,
Un kaut kur zvani skan.
Es labas domas
Sūtu tālā ceļā
Pie visiem, kuri
Mīļi, tuvi man.
* * *
Mēs katrs
Lielās Dabas maza daļa —
Cits svecītē,
Cits sniegpārsliņā mīt.
Ja vienam dots
Ir dzīvē skaisto vairot,
Tad otram —
Kādas plaukstas sasildīt.
* * *
Mierīgi, klusi,
Tikko dzirdamiem
sniegpārslu soļiem
Atnācis svētvakars,
Un dvēselē ielīst miers.
Mierīgi, klusi
Pār labo un ļauno, kas bijis,
Piedodot visu,
Zemi apklāj balts, mirdzošs
sniegs.
Mierīgi, klusi
Gribas pabūt, vienkārši pabūt
Un raudzīties svecēs,
Egles zaros kas gaiši plīv.
Mierīgi, klusi
Domās pārstaigāt ietos ceļus,
Sūtīt sveicienus visiem,
Kas blakus vai tālu, bet mīļš.
* * *
Silta uguns,
Siltas domas,
Silti vārdi
Un rokas.
Silti skatieni,
Silta tēja,
Siltas sniegpārslas
Krīt aiz loga.
Silti pieskārieni
Un smaidi,
Un tuvums
Kā silta sega.
No tā visa
Un vēl kā vairāk
Sirdī ievelkas
Silta rēta.
* * *
Apraksim kara cirvi
Visdziļākā kupenā
Un paši tad aizmirsīsim,
Kur īsti tas paglabāts.
Bet varbūt, ka tieši otrādi –
Uzliksim kādu zīmi,
Lai nejauši neizrokam
Un nesabojājam dzīvi.