Debesīs balti mākoņi laižas.
Debesīs balti mākoņi laižas.
Tos vējš uz priekšu dzen.
Es eju tālāk bez steigas —
Mani vairs negaida neviens jau sen.
***
Varbūt Tu tagad domā,
Ka pelēkā ikdiena Tava atsākusies,
Ka krāsainais, neparastais zudis ir jau,
Bet kaut kas ir palicis no tā,
Kas atgādina Tev, ka tā gluži nav:
Pelēkā ikdiena pagaisīs,
kad mani Tu atcerēsies!
***
Vai Tavs: — Piedod! —
Spēs sirdī brūces dziedēt?
Vai Tavs: — Piedod! —
Spēs likt tai atkal ziedēt?
Bet mana sirds visu piedod,
Jo zinu, ka nekļūsi citādāks,
Un tieši tādu es Tevi mīlu.
Tu man vienīgais biji tāds.
Bet varbūt, ja citādāks Tu kļūtu,
Es tevi tādu vairs nemīlētu.
Tu mūžam man sirdī mājosi
Un: — Kāpēc tā — man nejautāsi.
Kaut varbūt nebūs liela
Tev atvēlētā manas sirds daļa,
Tā būs tikai Tava
Kā vientuļa sala.
Vien tajā mums domās ļauts
Mūžu kopā nodzīvot,
Jo katram sava dzīve jādzīvo,
Kurā būt laimīgiem mums lemts.
Basīte
