***

Te klusā meža nostūrī, Kur mājai apkārt koki.

Te klusā meža nostūrī,
Kur mājai apkārt koki
Un lejā upe čalojot
Met savus līču ločus,
Es sapņiem ļauties varu.
Šeit garām nebrauc mašīnas,
Vien traktors reizēm staigā
Pa lielā lauka arumiem,
Virs kura kraukļi klaigā.
Trūkst bērnu čalu, ļaužu maz,
Viss miris šķiet pirms laika,
Vien it kā pamestības vaigs
Kā dzīvais miron”s staigā.
Kaut kas jau notiek,
Tikai skumji un vasarās — kad silti,
Bet kad jau rudens elpot sāk,
Tad sabrūk visi tilti.
Zūd pilsētnieki savos būros,
Un putni projām aizlido.
Stāv koki kaili lauku stūros,
Un klusums apņem visu to.
Es domās veros debess jumā
Un vēlos gaisā pacelties,
Un aizlidot tur tālu projām,
Pie saules stara paslēpties.
Bet nakts pār arumiem brien rēna,
Un tumsa apņem dvēseli.
Klus” lūpās vārds, un veros mēma
Uz pazudušo pasauli.