Ne tikai Smiltenes novadā “8.CBR” vārds, bet arī daudzviet citur Latvijā komentārus neprasa, – tas ir ceļinieku uzņēmums no ceļinieku pilsētas ar pamatīgu vēsturi un tradīcijām desmitiem gadu garumā, kas aiz sevis atstājis labi būvētus ceļus un tiltus daudzviet mūsu valstī. Taču to, ka šogad uzņēmumam SIA “8.CBR” ir apaļa jubileja, – 1. janvārī apritēja 60 gadi, visticamāk, zina tikai ar “astotajiem” ciešāk saistīti cilvēki.
Strādāt sešus gadu desmitus, turklāt sekmīgi, noturot savas pozīcijas nozarē un līdz ar to dodot darbu cilvēkiem un maksājot nodokļus, ir patiesi apbrīnojams uzņēmējdarbības piemērs. Smiltenei ir veicies, –“8.CBR” ir arī viens no pilsētas un novada stabilākajiem balstiem, viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem pašvaldības budžetā un lielākajiem darba devējiem.
Uzņēmums “8.CBR” savu misiju definējis skaisti: “Ceļi vienmēr ved no cilvēka uz cilvēku. Viņi savieno katru no mums ar visu Latviju, ar visu pasauli. Tāpēc mēs strādājam, lai nodrošinātu, ka cilvēki var sasniegt viens otru – droši, mierīgi un ērti.”
Uzņēmumam ir arī konkrēti noformulēta vīzija, kā to sasniegt: tas cenšas ieviest jaunākos risinājumus, vienlaikus stingri stāvot ar abām pēdām uz savas pieredzes pamata, jo “inovācija bez pieredzes ir neapdomība, bet pieredze bez inovācijām ir stagnācija”.
Par to, kā uzņēmums “8.CBR” dzīvē īsteno savu vīziju, kas ir tā stiprās puses, kā arī par Latvijas ceļiem un ne tikai par to “Ziemeļlatvija” intervijā vaicāja SIA “8.CBR” valdes priekšsēdētājam Andrim Lacbergam.
– “8.CBR” mājaslapā izlasīju, kā uzņēmums saredz progresu, proti, lai spētu attīstīties ilgtermiņā, jāspēj sekot līdzi pārmaiņām, atrast jaunas darbības un tirgus, un tas notiek jaunu tehnoloģiju, jaunu projektu un jaunu izaicinājumu veidā. Ko jaunu var atrast ceļu un tiltu būves nozarē?
– Uzreiz varu nosaukt divas lietas. Pirmā lieta – mēs būvējam un remontējam ne tikai ceļus un tiltus. Esam piedalījušies lidostu būvniecībā, jo mums ir ražošanas procesa kvalitātes atbilstības sertifikāts, kas ļauj to darīt (šis sertifikāts attiecas uz bituminētajiem maisījumiem ceļiem, lidlaukiem un citiem satiksmes laukumiem – redakcijas piezīme). Tāds sertifikāts Latvijā ir tikai mūsu “A.C.B.” grupai. 2005. un 2006. gadā piedalījāmies Rīgas lidostas rekonstrukcijas pirmajā kārtā, 2015. un 2016. gadā būvējām Rīgas lidostu (vērienīgākajā Rīgas lidostas lidlauka infrastruktūras rekonstrukcijas projektā būvdarbus veica Latvijā zināmi, lieli uzņēmumi “FCC, Hochtief un ACB”, SIA “Binders”, SIA “Merks”, PS “ACB&Strabag” – redakcijas piezīme). 2017. gadā rekonstruējām Viļņas lidostu, ar šā projekta realizāciju paceļot augstu latiņu Latvijas ceļu būvnieku reputācijai Lietuvā. Mūsu uzņēmumam ir zināšanas, pieredze, un, to visu krājot, arī notiek attīstība ilgtermiņā. Otrā lieta – mums ir atbilstošs sertifikāts, kas ļauj piedalīties Aizsardzības ministrijas izsludinātajos infrastruktūras būvniecības konkursos.
– 2018. gads ceļu būves nozarē kopumā izcēlās ar lielu būvniecības objektu skaitu, ko nodrošināja gan valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” plānotie darbi, gan pašvaldību projekti, kas tika realizēti ar Eiropas Savienības fondu atbalstu. Kāds aizvadītais gads bija uzņēmumam “8.CBR”?
– Rezultāts ir pozitīvs. Prognozētais, pagaidām vēl neauditētais apgrozījums 2018. gadā ir aptuveni 28 miljoni eiro. Vērtējot pēc apgrozījuma un nomaksātajiem nodokļiem, esam Vidzemes lielāko uzņēmumu pirmajā desmitniekā, ja nemaldos, tad septītais lielākais uzņēmums. Priecē, ka līderis Vidzemē ir Smiltenes uzņēmums SIA “Firma Madara ‘89”, kas apdzinusi akciju sabiedrību “Valmieras stikla šķiedra”, un tas, ka šo 10 lielāko uzņēmumu vidū ir četri Smiltenes novadā strādājošie uzņēmumi: “Firma Madara ‘89”, akciju sabiedrība “Stora Enso Latvija”, “8.CBR” un “Graanul Invest”.
– Kuri bija nozīmīgākie objekti, kuros 2018. gadā strādāja “8.CBR”?
– Viens no tiem ir autoceļa Pļaviņas (Gostiņi) – Madona – Gulbene (P37) rekonstrukcija gandrīz 20 kilometru garumā. Izbūvējām ceļa konstrukciju ar jaunu asfalta kārtu, sakārtojām krustojumus, nobrauktuves, sabiedriskā transporta pieturvietas, nomainījām caurtekas, uzstādījām ceļa aprīkojumu un paveicām vēl citus darbus. Otrs lielākais objekts bija autoceļa Cēsis – Vecpiebalga – Madona (P30) pārbūve apmēram sešu kilometru garā posmā no Cēsīm (cauri Priekuļiem) līdz Ģūģeriem. Pabeidzām reģionālā autoceļa Ainaži – Matīši posma pārbūvi cauri Staicelei.
– Kādu prognozējat šo gadu uzņēmumam? Vai ir objekti, par kuriem jau pilnīgi droši var teikt, ka tajos strādāsit?
– Ir iepirkumi, ko vēl gaidām, bet jau apmēram 60 procenti objektu ir garantēti. Šogad turpināsim darbu uz autoceļa Gulbene – Balvi – Viļaka – Krievijas robeža (Vientuļi) (P35) 10 kilometru garā posmā no Gulbenes uz Balviem. Strādāsim Alūksnē, kur mūsu objekti ir ļoti nopietna piecu ielu rekonstrukcija. Objekti šogad mums ir arī Smiltenē un tās tuvumā. Pašvaldības projektā par Smiltenes degradēto teritoriju revitalizāciju pārbūvējam Limbažu un Celtnieku ielas, un Gaujas ielas posmu un Kaikas ielu. Tad vēl kopā ar “WOLTEC” rekonstruēsim Raiņa ielas posmu no Ābeļu ielas līdz Rīgas ielai. Vēl pie Smiltenes pārbūvēsim ceļu Kaikas – Žubes.
– Viss notiek, ceļu būvētāji strādā, taču autovadītāji tik un tā sūdzas par bedrainiem ceļiem Latvijā, jo ceļu ar jaunu asfalta segumu ir mazāk. Kā vērtējat ceļu būves nozarei Latvijā atvēlēto finansējumu? Vai tā ir ļoti par maz?
– Diemžēl ceļi nolietojas ātrāk, nekā mēs paspējam tos uzbūvēt. Noteicošie faktori, kāpēc joprojām daudzi ceļi gaida rekonstrukciju, ir nozarei piešķirtais finansējums un valsts plānotie attīstības projekti. Taču jāņem vērā arī tas, ka Latvijā ceļu ir par daudz, to blīvums ir lielāks nekā citur ārzemēs, un Latvijas valstij nav iespēju uzturēt visus ceļus. Cilvēki arī grib visur piebraukt līdz pēdējam metram un pa asfaltētu ceļu. Taču, ja ceļa galā ir trīs viensētas, līdz tām asfalta nekad nebūs. Protams, ir dažas aplamības, kur, piešķirot finansējumu, diemžēl nav izvērtētas prioritātes. Ļoti ļoti gausi attīstās valsts galvenā autoceļa A2 rekonstrukcija (Rīga – Sigulda – Igaunijas robeža (Veclaicene) jeb Vidzemes šoseja – redakcijas piezīme), taču tajā pašā laikā kaut kādu citu plānošanas apstākļu pēc uzbūvējam ļoti labus reģionālos ceļus. Es nekad nesaku, ka tādus nevajag, taču nevajag nonākt līdz absurdam, kad tiek ieguldīta liela nauda, pārbūvējot ceļus ar salīdzinoši zemu satiksmes intensitāti. Mēs piedalījāmies brīnišķīgā projektā, pārbūvējot ceļu no Līgatnes uz Skrīveriem caur Nītauri. Ļoti skaists ceļš, viss ir kārtībā, bet tajā pašā laikā – kādā stāvoklī ir ceļš Rauna – Valmiera ar ļoti intensīvu kustību, ar transporta plūsmu uz Valmieru? Vai arī, piemēram, sen pēc rekonstrukcijas brēc ceļš ar grants segumu, kas no Vidzemes ciema Smiltenes pievārtē izved uz Vidzemes šoseju un Launkalni, kur pretī ir ražošana, investīcijas, darbavietas (uzņēmumi “Stora Enso Latvija” un “Graanul Invest” – redakcijas piezīme). Tā ir plānošana valdības līmenī! Mēs piedalāmies objektu konkursos, bet privāts uzņēmējs nevar izlemt jautājumus par valsts ceļu stratēģiju.
– Biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš intervijās plašsaziņas līdzekļiem vairākkārt uzsvēris, ka ceļu būves nozarē ir neziņa par valdības tuvāko gadu plāniem attiecībā uz finansējumu ceļu būvdarbiem un par to, kas finansēs ceļus 2021.–2025. gadā, kad Eiropas Savienības fondu līdzekļu vairs nebūs. Ko jūs par to domājat?
– Tas ir mīts. Nekad nekas nebeigsies. Secīgi kaut kas mainās, kaut kas varbūt tiek piebremzēts, bet kad kaut kas mūsu valstī šo 30 gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas ir apstājies? Es saredzu citu problēmu. Ceļu būves nozarē trūkst kvalificētu darbinieku. Vai es šodien varu paņemt darbā labu ceļu būves mašīnas operatoru par 1000 eiro lielu algu? Nevaru, jo cilvēks par tādu atalgojumu nestrādās. Mēs savus darbiniekus cienām, mēs maksājam vairāk. Katrā ceļu būves objektā ir nepieciešami ievērojami cilvēkresursi, un kvalificētus, labus speciālistus un strādniekus var piesaistīt, maksājot konkurētspējīgu algu. Taču es nekādā gadījumā neesmu par to, ka Latvijā jāieved strādnieki no Austrumiem, kuriem varētu maksāt mazāk. Nē, esmu gatavs maksāt jebkuram kārtīgam latvietim, bet par atbilstošu darbu. Taču darbaroku tik un tā trūkst. Es šodien paņemtu darbā labus ceļu būves mašīnu vadītājus, projektu vadītāju, labu virpotāju un atslēdznieku, bet viņu jau nav.
– Kur tad viņi ir?
– Viņu šajā valstī nav. Nav cilvēku kā tādu, nav zinošu speciālistu, nav, kas mācās mūsu nozarei vajadzīgajās programmās. Es apbrīnoju Smiltenes tehnikuma pedagogus, kuri tur strādā un veido no saviem audzēkņiem, kādi viņiem ir, tos pašus mums vajadzīgos ceļu būves mašīnu mehāniķus. Taču gadiem ilgi ir vērojama kāda tendence. Vecāki paši virza savus bērnus projām uz Rīgu, vai vēl labāk – uz ārzemēm, vai vēl labāk – iekārtoties kādā Eiropas Komisijā Briselē. Kurš no vecākiem vēlas, lai viņa bērns strādātu provincē kaut vai par inženieri, vai projektētāju vai par Smiltenes pilsētas arhitektu? Līdz ar to mums šeit trūkst cilvēku, mums nav kadru.
– Varbūt jautājums ir atalgojuma lielumā, tajā apstāklī, ka cilvēki ar augstāko izglītību Rīgā var nopelnīt vairāk nekā reģionos?
– Vismaz mūsu uzņēmums maksā konkurētspējīgas algas arī reģionā. Mūsu uzņēmumā inženieri ir cilvēki no Rīgas, kuri tagad dzīvo un strādā Smiltenē. Maksājam viņiem konkurētspējīgas algas, nodrošinām sociālās garantijas, darām visu iespējamo, lai viņi Smiltenē arī paliktu. Trīs mūsu speciālisti, rīdzinieki, šeit jau būvē mājas, kas priecē. Esmu lepns par to, ka vairāki mūsu uzņēmuma puiši, seši vai septiņi smiltenieši, mācās augstskolās, grib iegūt kvalifikāciju un mērķē uz to, ka arī turpmāk paliks un strādās Smiltenē. Cienu cilvēkus, kuri, izvēloties savu nākotnes profesiju, tiecas uz pamatīgumu. Kad man jautā, ko domāju par Latvijas nākotni, es nosaucu kā piemēru uzņēmumu ar saknēm – “Latvijas Finieri” un tā veidotāju dinastiju trijās paaudzes. Tas ir neizputināts, ražojošs Latvijas kapitāla miljonāru uzņēmums. Tās ir saknes, tā ir inženierija, tā ir inteliģence. Tas ir Latvijas lepnums. Tā tam ir jābūt, ka dēli turpina tēvu biznesu, taču, kad runāju ar pazīstamiem uzņēmējiem, dzirdu arī viedokli, ka viņi saviem dēliem tādu likteni negrib, jo tas ir grūti, tas ir smagi. Taču tieši ģimenes uzņēmumos ar savām saknēm, ar savu kapitālu ir Latvijas nākotne. Protams, Latvijā ir arī lielie, starptautiskie uzņēmumi, ko vada vietējie cilvēki, latvieši, un arī viņi ir lepnums.
– Cilvēki ir uzņēmumu veiksmes stāstu pamatā. Vai var apgalvot, ka tieši viņi ir arī uzņēmuma “8.CBR” vērtība? Manā redzējumā “8.CBR” jeb “astotie” ir spilgts Smiltenes zīmols, un fascinē tas, ka uzņēmuma kolektīvs šo savu reputāciju, savu pozitīvo atpazīstamību ir noturējis gadiem ilgi.
– Tas ir gan visa kolektīva, gan uzņēmuma vadības nopelns jau kopš uzņēmuma dibināšanas. Personība bija jau pirmais uzņēmuma direktors Gustavs Janovskis. Pēc tam uzņēmumu sāka vadīt Andris Veiss. Tas bija laiks, kad Smiltenē dzīvoja un strādāja ļoti inteliģenti cilvēki – ārsti, inženieri un citi. Kaut vai tikai daži piemēri, – Jānis Krūmals, Vitauts Strazdiņš, tā laika pilsētas mērs Kārlis Zīvers. Andra Veisa iesākto uzņēmumā “8.CBR” turpināja Jānis Līkans, Juris Anitens un citi tehniskās inteliģences cilvēki. Viņu brīnišķīgā māka neizputināt “astotos”, pāriet pāri visām krīzēm, arī ir pamatā tam, ka esam joprojām un esam uzņēmums ar tradīcijām. Kolektīvā ir cilvēki, kuri “astotajos” strādā pat 40 gadus. Viņi ir autoritātes, ļoti liela uzņēmuma vērtība, un nenoskauž savas zināšanas, bet atdod tās jaunajiem, kuri ienāk uzņēmumā. Šogad uzņēmumā beidza strādāt, jo aizgāja pensijā, tādi brīnišķīgi cilvēki kā finanšu direktore Inta Smildziņa, materiālu sagādes departamenta sagādniece Gunta Freiberga, projektu vadītājs Aivars Veinbergs. Paldies viņiem! Mūsu kolektīvā ir izveidojušās ceļinieku dinastijas. Uzņēmumā strādā gan pieredzējuši, ļoti zinoši cilvēki, gan gados jauni, perspektīvi speciālisti. Mūsu darbinieku vidējais vecums ir nedaudz pāri 30 gadiem. Uzņēmumā ir spēcīgas tradīcijas, bet nevar tikai peldēt uz lauriem. Visu laiku ir jāattīstās. Pateicoties mūsu akcionāriem, mums ir ļoti laba materiāli tehniskā bāze. Mums nekad nav liegtas investīcijas, tās ieguldām cilvēku zināšanās un tehnikā.
– Cik ilgi pats strādājat SIA “8.CBR”? Zinu, ka atnācāt uz uzņēmumu no sava privātbiznesa, ko tagad veiksmīgi turpina jūsu dēls Miks Lacbergs, SIA “AL Mežs” valdes priekšsēdētājs.
– Šajā krēslā (SIA “8.CBR” valdes priekšsēdētāja amatā – redakcijas piezīme) aizies desmitais gads. Atnācu uz uzņēmumu no kokapstrādes un mežizstrādes nozares, taču man nebija bažu, kā nu tagad būs. Man bija interesanti. Ceļu būves nozare man bija jauna niša, jauns izaicinājums. Kad sāku strādāt uzņēmumā “8.CBR”, man bija vairāk nekā 50 gadu. Tas nav nekāds noslēpums. Jā, izdevās labi, taču tas ir komandas darbs, Kad sāku strādāt, bija nosacījums, ka jābūt arī jaunai tehniskajai vadībai, “jaunām asinīm”, kas sāk strādāt citādāk. Atnācām pilnīgi jauna komanda. Bija mazliet revolūcija, bet, saliedējot pieredzi un zināšanas, uzņēmumam tika iedota jauna ticība. Protams, jebkuram cilvēkam ir grūti pieņemt kaut ko jaunu, taču, kad viņš pats to pieņem, nevis viņam to uzspiež, tad arī rodas ticība tam, ka ir labāk.
– Kā uzņēmums jūtas mijiedarbībā ar Smilteni, kas ir jūsu mājas (uzņēmuma juridiskā adrese ir Smiltene, Rīgas iela 16)?
– Mēs jūtamies novērtēti. Mani ļoti patīkami pārsteidza tas, ka Smiltenes novada pašvaldības rīkotajā pasākumā “Smiltenes novada uzņēmējs” 2018. gadā “8.CBR” saņēma balvu “Ieguldījums Smiltenes novada tēla popularizēšanā”. Kad apsēdies un padomā, tā varbūt arī ir. Piemēram, cilvēks brauc un redz aiz Madonas ceļa malā reklāmu “Būvē 8.CBR, Smiltene”. Brauc pa Kārsavu vai Balviem, un atkal tas pats – “Būvē 8.CBR, Smiltene”. Tā arī ir novada tēla veidošana, novada vārda nešana pasaulē. Esam ļoti lepni par to, ka mūsu kolektīva darbinieki pamatā ir smiltenieši. Tā ir atgriezeniskā saite. Viena nodokļu daļa, ko uzņēmums maksā, atgriežas Smiltenē. Šeit skolā mācās mūsu darbinieku bērni, šeit viņi iepērkas veikalos, izmanto pilsētas infrastruktūru. Paši lietojam sava darba augļus. Nekas labāks nevar būt! Esam ieguvēji, ka Smiltenē dzīvojam un strādājam, un novads ir ieguvējs, ka šeit ir tāds uzņēmums, kā “8.CBR”. Mūsu uzņēmumam ir arī izteikta tendence, – vienmēr esam atvērti sadarbībai ar savas pilsētas, novada, tuvākās apkārtnes uzņēmumiem. Ja būs iespēja, sadarbosimies ar uzņēmumiem “ASE”, “Woltec”, “Dzērves nami”, “Lauku apgāds un meliorācija” (LAM), “Firma Madara ‘89”. Piemēram, visas mazās lietiņas, ko mums vajag, pērkam LAM. Minerālūdeni pērkam tikai “top!” veikalos. Ja mums vajag izbūvēt ūdensvadu, to dara “ASE”. Objektos strādājam kopā ar “Smiltenes Ceļinieku” un “Ceļinieku 2010”. Tehniku remontējam Smiltenes autoservisos. Nevajag būt lepnam, ka es te viens sēžu un citiem nedodu darbu. Visiem vajag strādāt vienoti. Tā ir vietējās ekonomikas sildīšana. Viena no latviešu biznesa lielākajām kļūdām ir domāt tikai par sevi, bet pārējiem lai tad iet, kā iet. Ir jāstrādā pašam un jādod iespēja strādāt citiem. Kā es varu neizteikt cieņu un neizpalīdzēt Imantam Ūdrim, kad nodega “Smiltenes koks”, turklāt skaidri zinu, ka viņš palīdzēs man, ja vajadzēs. Un kā es nenopirkšu pie Ūdra dēļus, ko man vajag? Labāk vedīšu dēļus no Saldus? Tai pleca sajūtai ir jābūt.
– Tāpēc jau Smiltene attīstās un ir tas, kas ir, – viens no Vidzemes reģiona uzņēmējdarbības centriem.
– Mēs, Smiltenes uzņēmēji, šo savstarpējo saikni vienmēr attīstām, kultivējam. Ejam ciemos, draudzējamies. Tā tam jābūt. Un, ja mums bērni vai mazbērni iet vienā klasē, tad viens uzņēmējs ielies degvielu klases ekskursijai, otrs nopirks sporta tērpus, trešais uzdāvinās klasei krāsas. Mums jābūt sajūtai, ka lietas darām kopā.
UZZIŅAI
“8.CBR” vadītāji
Gustavs Janovskis (1959.–1964. gads, ielika pamatus uzņēmumam “8.CBR” ).
Andris Veiss (1964.–1978. gads, nosprauda uzņēmuma attīstības idejas, veidoja uzņēmuma komandu).
Jānis Līkans (1978.– 2008. gads, ideju īstenotājs un turpinātājs, viņa vadībā uzņēmums veiksmīgi pārvarēja 90. gadu krīzi).
Andris Rozītis (2008.–2010. gads, centās uzņēmumu specializēt tikai ceļu būves nozarē).
Andris Lacbergs (no 2010. gada līdz šim, izveidojis tagadējo uzņēmuma kolektīvu ar jauno paaudzi).
PAR “8.CBR”
Viena no vecākajām un lielākajām ceļu un tiltu būves sabiedrībām Latvijā. Lēmums par dibināšanu pieņemts 1958. gada 24. decembrī, uzņēmums nodibināts 1959. gada 1. janvārī.
Kopš dibināšanas 1959. gadā uzņēmums ir uzkrājis bagātu pieredzi un nemitīgi pilnveidojies ceļu un tiltu būvniecības, kā arī rekonstrukcijas darbu izpildē. Uzņēmuma lielākā vērtība ir zinoši, profesionāli un pieredzes bagāti darbinieki. Pateicoties uzņēmuma darbinieku lielajai pieredzei un modernajām tehnoloģijām, “8.CBR” piedāvātie pakalpojumi tirgū vienmēr ir izcēlušies ar augstu ilgtermiņa kvalitāti, drošību un estētisku iekļaušanos apkārtējā vidē.
Šobrīd uzņēmumā ir 220 strādājošo, sezonā – vidēji 270.
Uzņēmumam ir divas asfaltbetona rūpnīcas, viena – Amatas novada Mežvidos, otra – Gulbenes novada “Lauvās”, virkne karjeru un citi nekustamie īpašumi.
Kopš 2008. gada SIA ”8.CBR” ir viens no “A.C.B.” uzņēmumu grupas dalībniekiem. “A.C. B.” grupas uzņēmumi ir “A.C.B.” (Rīga), “8.CBR” (Smiltene), “Ceļi un Tilti” (Rēzekne) un “Salenieku bloks” (betona un dzelzsbetona izstrādājumu ražotājs).
