* * *

Eņģelim aizlūza spārni..

Eņģelim aizlūza spārni
Pret manu spītību sitoties.
Putnam pazuda dziesma
Ar Tevi par sīkumiem
strīdoties.
Puķei nobira ziedlapiņas
Manā ledus saltumā veroties,
Un ticība vienās brūcēs
Ar Tevi pa nātrēm peroties.
Un nav vairs nekā.
Vien mēms un stindzinošs
klusums.
Un tālāks par bezgalību
Ir mūsu tik tiešais tuvums.
Pasaule gaida,
Kurš izlīgstot spers pirmo
soli.
Es darītu to, bet bail, jo…
Ja nu Tu nesaproti?
* * *
Atstāj savas pēdas
Manas dvēseles plūstošās
smiltīs.
Uztici savas bēdas
Manai sirdij kā lauku pirtij.
Paliec ar mani kopā
Saplēstās atmiņu driskās
Kā mirāža, lai varu minēt —
Tas biji Tu vai tikai likās?
* * *
Manai mīlestībai nav vēja
matos
Un priecīgu, skaļu smieklu.
Tai nav kopīgu rītu un
kopīgu vakaru,
Un glāstošu pieskārienu.
Manai mīlestībai trūkst
svētku smaržas
Un ikdienas rūpju nastas.
Tā nedrīkst izsacīt skaļus
vārdus —
Paliek viena un nesaprasta.
Manai mīlestībai nav
zvaigžņu acīs
Un kamenes dziesmas krūtīs,
Vien sakniebtas lūpas un
tulznainas plaukstas,
Un lietus asaras rūtīs.