Mazs dzejolītis pamodās no miega Un, acis izberzējis, skatās – viss tik balts! Un apkārt tik daudz līksmes, tik daudz prieka! Stāv kaut kur malā vientuļš svētku galds. Iet bērni rotaļās un dzied, un pantus skaita. Stāv dzejolītis malā bikli kluss. Vai kāds to ieraudzīs? Vai ņems aiz mazās rokas Un vedīs pulciņā? Jau drosme lēnām zūd. Te pieskrien puisēns, prieka dzirkstīm acīs Un saka: – Draudzēsimies abi, Tu un es! Un nākamajā brīdī dzejolītis Dzird sevi skanam jau pie eglītes. Tā, grezni izpušķota, uguntiņās laistās, Pie tās sēž vīrs kāds – liels un labsirdīgs, Un mazais dzejolītis sajūtas tik svarīgs, Ka arī viņš te piedalīties drīkst. Ver lielais vīrs tad vaļā lielu maisu, Tam vaigi smaidās, acīs smiekli dej, Un izņem dāvanu, sniedz puisēnam un saka: – Par labi darīto labs pretī jāsaņem. – – – – – Tik daudzko dzejolītis redzēja un juta, Bet, lai to izstāstītu, vajadzīgs vai gads! Sēž dzejolītis puisēnam un pleca Un sauc: – Tu arī mūsu pulkā nāc!
