Krīt, krīt, krīt — palāses nerātnas krīt.
Krīt, krīt, krīt —
Palāses nerātnas krīt,
Vēsumu kausējot
Uz smagajām ziemas
Cepurēm,
Apkaklēm
Un siltšallēm.
Palāses krīt
Un ar skatienu
Draiski šķelmīgu
Ik pa brīdim iemet
Blāvajās logrūtīs
Skanīgus
Zilbstaru vārdus…
Krīt, krīt, krīt,
Saulainas palāses krīt —
Uz ietvēm, uz palodzēm
Un uz gājēju sejām arī,
Dungojot
Vienzilbes dziesmiņu īso:
“Marts! Marts! Marts!”
Un liekas, ka vienmēr tā var
Caur ledus trīsām
Izlauzties
Prieks —
Noticami… īsts,
Ar lāsteku asarām
Klauvējot
Cilvēku sirdīs.
