Dvēselē iestājās miers. Pēc vētras. Vai tā vēl priekšā?
Dvēselē iestājās miers.
Pēc vētras
Vai tā vēl priekšā?
Es nezinu.
Negribu minēt,
Bet saturēt cieši riekšā
Tos vārdus,
Kas gluži kā ērkšķis
Asi dūra Tevi un mani,
Tos mirkļus,
Kad asinis deniņos
Dunēja tā kā zvani.
Sirds trakoja,
Pēkšņi stājās,
Lai pukstā lūztu uz pusēm.
Es gribu
Atgriezties atpakaļ
Un pati sev pavēlēt klusēt.
Sirds skrandaina saplosīta.
Nervi pārtrūkuši kā stīgas.
Tik maz taču vajadzēja —
Vienu lāsīti mīlestības.
