Katru dienu pār bezdibeni. Pa zirnekļa tīmekli trauslu.
Katru dienu pār bezdibeni
Pa zirnekļa tīmekli trauslu
Ar bezcerības un izmisuma
Un skumju pārpilnu plaukstu,
Bez mīlestības, vien atblāzmu blāvu,
Bez laimes mirdzuma acīs
Iet mana dzīve,
Joprojām gaidot,
Ka labu vārdu kāds sacīs.
Bet velti –
Apkārt vien klusuma pelni
Un dusmu dzeloņi asi,
Maiguma mākoņi kļuvuši melni,
Lūgumi nesaprasti,
Zvaigžņu vietā caurumi akli…
Kā pārkļūt pār bezdibeni?
…Paņemt plaukstās skaistāko sapni
Un iet, dedzot gaismu sevī.
