Kad mani dedzināja uz sārta. Vai uguns dejoja tikpat skaisti?
Kad mani dedzināja uz sārta,
Vai uguns dejoja tikpat skaisti?
Un mani mati – tie plīvoja vējā
Pār pleciem un muguru
vaļā laisti?
Kas sāpēja vairāk – dvēsele,
miesa,
Kad liesmas apvija savas mēles?
Vai līksmoja debess, vai dzīroja
elle,
Ka dzīvība mana ir ārā no
spēles?
Kā bija toreiz, kad stāvēju viena
Uz degoša sārta augstu
pār pūli?
Vienu tik atceros – Tavas acis,
Kad Dievu un Velnu par
mani lūdzi.