* * *

Strīdi, strīdi, strīdi… Ne gala, ne malas tiem nav.

Strīdi, strīdi, strīdi…
Ne gala, ne malas tiem nav,
Bet tajos kaut kas tik vārīgs
Bez miņas ir zudis jau.
Viens mēģina atvainoties,
Otrs piedošanu steidz lūgt,
Bet atkal jau strīds, un vēl
viens
Tilta balsts drupās jūk.
Tā aizrit diena pēc dienas.
Kas labs bija, tagad ir slikts.
Un cilvēks, tik mīļš un
smaidošs,
Kļuvis ir dusmīgs un pikts.
Grūti pat atcerēties,
Kā īsti iesākās strīds,
Bet kaut kas tik labs un
patiess
Pa to laiku ir izpostīts.
Varu es šaustīt sevi,
Un pats tu sevi steidz rāt,
Vien kopsaucēju mums
abiem
Ar tevi vairs nepanākt.
* * *
Viņš atnāks.
Noteikti atnāks
Tad, kad visgrūtāk būs.
Nostāsies cieši blakus
Un klusējot sargās mūs.
Varbūt, ka pieskarsies
plecam,
Bet varbūt tas šķitums vien.
Viņš būs kā važiņa sīka,
Kas dzīvi pie dzīvības sien.
Raudzīsies acīm tik zilām
Kā debesis, sapņi kur mīt.
Liks noticēt cerībai sīkai,
Kas uzplauks kā roze:
“Rīt!…”
Viņš palīdzēs palikt uz
kraujas,
Kaut izmisums lejup sauks.
Viņš atnāks — tavs
Mazais Princis,
Kad dvēselē vilki kauks.