* * *

Ja Vientulībai būtu cilvēka seja, vai tā būtu skaista?

Ja Vientulībai būtu cilvēka seja,
Vai tā būtu skaista?
Ar lielām, dziļām un skumjām
acīm,
Kurās tāli atspulgi laistās?
Ja būtu tai cilvēka augums
dāvāts,
Kādi būtu tās pieskārieni?
Auksti kā ledus un vienaldzīgi,
Vai silti, kā nopūta viegli?
Ja būtu tai balss, kā skanētu
smiekli?
Tā runātu skaļi vai čukstus?
Ja būtu tai krūtīs cilvēka sirds,
Vai sadzirdēt spētu pukstus?
Tikai tad tā vairs nebūtu
Vientulība,
Bet cilvēks, kas mājo blakus,
Un kopā ar kuru soli pa solim
Lemts soļot pa ikdienas taku.
Tad tā vairs nebūtu Vientulība,
Bet draudzene skaista un laba,
Kurai gluži kā katram mums
Dota cilvēka daba.
Zinu, tas nebūs, tā nenotiks,
Bet domas griežas kā dejā,
Un nenorimst savādais
jautājums:
Ja Vientulībai būtu cilvēka
seja?.