***

Laiks kā vienmēr tālāk iet.

Laiks kā vienmēr tālāk iet.
Man par tevi domāt jāpārstāj,
Bet tavi vārdi mani neatstāj.
Vai pagātni var ar nākotni
kopā siet?
***
Vēlējies, lai pieskartos Tev tā,
ka sajūti pieskārientrīsas,
ko sniedz manas rokas mīļas.
Manas lūpas tik tikko
Tavas skar
tik netverami liegi,
ka ļaujies notikumu plūsmai
šai —
nepārvaramai kaislībai.
Bet kas sapņa pavedienam
liek irt
un sapni no realitātes var
šķirt?
Vai tas ir grēks,
kam pretoties pietrūkst
gribasspēka?
Ja tā — tad lai mūs šķir un
sargā attālums —
Robeža, ko pāragri pārkāpt
aizliegts mums,
lai ilgas vēl neaprimst
un sapnis no jauna atdzimst.
***
Viņa ir tik dāsna un laba,
Jo savu laimi ar Tevi uz pusēm
dala.
Bet kāpēc viņai sala?
Viņa neredzēja tam ne malas,
ne gala.
Viņai salst un salst,
Salst bez gala…
***
To, ko pret Tevi jūtu,
Es nevaru nosaukt par mīlu,
Jo tas ir kas tāds,
Kam vēl nav atrasts vārds.
Tas ir kā eņģeļa spārns
Tik balts un maigs,
Kura pieskāriens tik liegs,
Ka neizgaist no atmiņas vairs.
Tas ir kas bezgalīgs,
Ko nespēj aptvert prāts,
Kas nezināms un neizdibināms,
Kam vēl nav atrasts vārds.
Tam, ko pret Tevi jūtu,
No debesīm vārdu dot lūdzu,
Un Dievs teica: — Jau sūtu.
***
Pa radio skumju melodiju spēlē.
Bet Tu man mūžīgu mīlu zvērē.
Vai cilvēka mainīgā daba Tevi
nebiedē,
Ja nu mums vienam otru tomēr
jāzaudē?…
Ak, prāts tik muļķīgi domāt
liek,
Laikam neesmu labā omā, šķiet!
Basīte