Es jūtu… Tu tuvojies man, es iekrītu zālē un ceru, ka noslēpšos!
Es jūtu…
Tu tuvojies man,
es iekrītu zālē
un ceru,
ka noslēpšos!
Zāle duras manā mugurā
to pārcietīšu,
tikai noslēpties,
tikai tālāk no Tevis,
lai pazūd ziemas aukstās,
kad sadevušies plaukstās
gaidījām sauli un prieku,
bet atnesa asaras un gadalaiku
mūsu sirdīm lieku…
*
Man nav jābūt,
tas man ir skaidrs.
Kāpēc man būt, ja Tevis nav?
Man nav jābūt, to es zinu,
jo nav nekā, kas liktu
man to nezināt.
Man ir tikai domas,
kurās jau zaudēju Tevi,
saprāts pats nonāvē sevi,
tikai sāpes un jūtas paliek,
kurām tavi vārdi pa muti saliek.
Man nav arī jāredz,
jo redzu tik Tevi…
tomēr vizuāli tas viss
Emocionāli — spēks sabrucis.
Sabrīna
