Kad ar smiltenieti, deju skolas “Dzirnas” un Rīgas Tehniskās Universitātes TDA “Vektors” deju pasniedzēju Dagmāru Leju runājām, ko viņa novēlētu Smiltenes novada dejotājiem Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kas šobrīd Rīgā tuvojas savai kulminācijai, viņa atbildēja – izturību un pacietību. Tieši šīs lietas Dagmārai šonedēļ pašai ir nepieciešamas visvairāk.No mazas meitenītes, ko mamma, koncertmeistare un tagad arī bērnu deju kolektīva “Dadzīši” vadītāja Māra Leja ņēma līdzi uz mēģinājumiem, Dagmāra izaugusi ne vien par lielisku dejotāju, bet arī labu un prasīgu tautas deju pasniedzēju. Smilteniete ir piedalījusies vairākos vērienīgos un skaistos projektos un šogad ir tā, kura Daugavas stadionā deju svētku lielkoncertam “Līdz varavīksnei tikt” kopā ar Latvijā pazīstamo horeogrāfu Agri Daņiļeviču veidojusi 12 numurus. Tie deju raksti un zīmējumi, ko stadionā izdejos tūkstošiem dejotāju un redzēs skatītāji, ir Dagmāras kopdarbs ar horeogrāfu. Visa gada garumā ieguldītas lielas pūles un smags darbs. Īpaši saspringtas ir šīs dienas, kas no agra rīta līdz vēlam vakaram tiek pavadītas deju mēģinājumos un koncertos, lai svētki izdotos skaisti. Jaunās sievietes darbaspējas var tikai apbrīnot, bet no kurienes nāk tas ārkārtīgi lielais iekšējais spēks, kas viņai piemīt, un kā dejotāja no mazpilsētas nokļuva tur, kur atrodas tagad, “Ziemeļlatvija” vaicāja pašai Dagmārai.
– Jūsu ģimenē dejas tradīcijas droši vien ir senas?- Nē, mamma jaunībā nemaz nedejoja tautas dejas, to darīja tikai tētis. Taču viss sākās ar mammu, jo, dzīvojot Rīgā, viņa sāka strādāt par koncertmeistari Valsts deju ansamblī “Daile”, kur iemācījās, kā strādāt ar dejotājiem, ko no viņiem prasīt un kā panākt labu rezultātu. Kad ģimenē pieteicās brālis, visi trīs pārcēlās uz Smilteni. Tolaik kultūras namā TDA “Ieviņa” meklēja koncertmeistari. Mamma pieteicās, un viņu paņēma darbā. Šobrīd viņai pašai jau ir savs bērnu tautas deju kolektīvs ar 250 dejotājiem. Var teikt, ka ar skatuvi mana dzīve ir saistīta kopš dzimšanas. Mamma mēģinājumos sēdēja pie klavierēm, es turpat līdzās gulēju. Man bija kādi divi trīs gadi, kad pienāca brīdis mums ar brāli kāpt uz skatuves pašiem. Tobrīd likās, ka tāpat ir labi un ka skatuvi mums nevajag, bet viņa tomēr mūs uzstūma. Citas pretestības nekad nav bijis. Brālis pēc dažiem gadiem no skatuves nokāpa veselības problēmu dēļ, taču es paliku.
– Smiltenē dejoji, līdz absolvēji ģimnāziju un tad nosolījies, ka studijas būs prioritāte. Kas mainījās?- Kad pabeidzu mācības Smiltenes ģimnāzijā, devos uz Rīgu. Tur gan bija sajūta, ka dejām jāmet miers un jāstudē kaut kas nopietnāks. Iestājos Rīgas Juridiskajā augstskolā, lai studētu tiesības un diplomātiju. Taču tajā vasarā Rīgā notika skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuros biju kopā ar “Dadzīšiem”. Svētku mēģinājumā Daugavas stadionā mani noskatīja Agris Daņiļevičs, kurš atradās turpat blakus ar saviem “Dzirnu” bērniem. Viņš prasīja, ko es darīšu jaunajā mācību gadā. Atbildēju, ka studēšu, bet tad sekoja nākamais jautājums, kur tad strādāšu. Viņš uzstāja, ka nevaru pamest dejošanu un uzaicināja strādāt “Dzirnās”. Sākums bija amizants. Mani pieņēma darbā ar stingriem nosacījumiem – nedēļā jāpasniedz divas nodarbības piecus gadus veciem bērniem. Nodomāju – slodze maza, varēšu pačubināties. Bet apmēram divu nedēļu laikā man atzvanīja deju skolas direktore un teica, ka radusies tāda situācija, ka man būs jāmāca dejot vēl tādai un tādai grupai, un tā, pat nespējusi attapties, biju iekšā “Dzirnās” uz pilnu slodzi.
– Vai tu nojauti, ka pienāks laiks un iesi mammas pēdās, mācot bērniem un jauniešiem tautas dejas?- Neatceros, ka kādreiz būtu stipri domājusi par nākotni. Vienmēr esmu dzīvojusi konkrētajā gadā. Lai gan ik pa laikam esmu sevi pieķērusi pie domas par konkrētiem mērķiem, ko sasniegt īsākā laika posmā. Manā dzīvē viss ir noticis ārkārtīgi organiski, esmu aizgājusi to ceļu, kurš bija jāiet. Kā tas pēc tam attīstīsies – nezinu. Atceros, ka skolas laikā, kad dejoju “Ieviņā”, biju ļoti prasīga pret sevi, arī mamma ieguldīja lielu individuālo darbu. Paldies viņai par to! Jā, arī kā deju pasniedzēja esmu prasīga pret saviem dejotājiem, lai rezultāts būtu maksimāli augsts un kvalitatīvs. Vienmēr analizēju savas kļūdas un pārmetu sev, ja kaut kas nav līdz galam izdevies. Jo augstākas prasības, jo diemžēl grūtāk pēc tam ir just gandarījumu.
– Kā ir strādāt prestižā deju skolā kopā ar tik pieredzējušiem un talantīgiem kolēģiem?- “Dzirnās” esmu piecus gadus. Tur dejo bērni no trīs gadu vecuma līdz pat “Dzirnu” senčiem. Tā kā pēdējos mēnešus sanāk ārkārtīgi daudz darba veltīt dziesmu un deju svētkiem, šobrīd darbojos tikai ar jaunākiem bērniem. Taču man ir bijusi iespēja strādāt ar visu vecumu dejotājiem. Lielākā atšķirība “Dzirnām” no “Dadzīšiem” ir tā, ka tur māca dažādu deju tehnikas. Piemēram, Smiltenē bērni mācās tikai tautas dejas, nedaudz ieliekot iekšā arī kaut ko no klasiskās dejas, retākos gadījumos no akrobātikas vai laikmetīgās dejas. Turpretī “Dzirnu” deju skolā bērni mācās visu. Piemēram, divas reizes nedēļā ir klasiskās dejas nodarbības, tad laikmetīgās un tautiskās, kā atsevišķs priekšmets ir akrobātika, hip-hop, afro, džeza deja, improvizācija.Agra mērķis ir izaudzināt dejotājus, kuri ir spējīgi darīt visu. Ja pateiksi: “Dejo hip-hopu!” – viņš nodejos. Esmu pateicīga, ka man ir iespēja strādāt kopā ar Agri. Viņš ir ļoti sirsnīgs, atsaucīgs un cilvēcisks priekšnieks, kuram ir liela darba pieredze, strādājot operās, baletteātros, ar pašdarbniekiem un bērniem ar īpašām vajadzībām. Agrim ir uzkrāta tāda pieredzes bāze, ka, ieejot ļaužu pārpildītā zālē, viņš jūt, kāds cilvēks nāk pretī un kā ar viņu runāt. Tāpēc arī veidojas veiksmīga saikne starp dejotājiem un pasniedzēju. – Par dejošanu tu runā ar lielu pietāti un mīlestību. Kas tev deju svētkos sagādā lielākās emocijas?- Dejotāju tautā kā tādā man fascinējoša liekas pieredze, ko guvu pērn vasarā deju uzvedumā “Lec, saulīte!”. Līst, ir auksts un vējains. Dejotāji uzvilkuši lietus mēteļus un ar lielu atdevi dara visu, kas viņiem ir jādara. Turpat Mežaparkā pēc neilga laika notiek Pasaules koru olimpiādes lielkoncerts, kuram mēs ar Agri veidojām horeogrāfiju. Arī kori salija, un daļa no kolektīviem vienkārši aizbrauca mājās. Koncertā apakšējās dalībnieku rindas palika tukšas. Pirmo reizi tik uzskatāmi to redzēju un varēju salīdzināt. Pie sevis nodomāju – jā, dejotāji tomēr ir spēcīga un spītīga vienība. Dejotājs būs pārkarsis saulē vai izmircis lietū, noguris vai apslimis, bet tik un tā visu izdarīs līdz galam skaisti. Tajā arī slēpjas visa burvība.
