Reizē ar pavasari esam sagaidījuši arī kūlas dedzināšanas neprātu.
Reizē ar pavasari esam sagaidījuši arī kūlas dedzināšanas neprātu. Nezinu, kam ir jānotiek un ar kādiem sodiem ir jābaida cilvēki, lai beidzot tas idiotisms beigtos. Šogad ugunsdzēsēji sola, ka uz dedzināšanas vietu dosies arī policisti un vainīgie tiks apzināti uz karstām pēdām vārda tiešā un pārnestā nozīmē.
Vai tas līdzēs? Varbūt esmu pārāk skeptiska, bet domāju, ka ne.
Nu jau dažus gadus pilsētas dzīvi esmu nomainījusi pret laukiem, un tāpēc kūlas murgi klauvē arī pie manām namdurvīm.
Gan pērn, gan aizpērn no manām mājām netālās pļavas svila uz nebēdu. Sinoptiķi sola pavasarim nemīlīgo Austrumpuses vēju, un neviļus jau sāku bažīties, kā klāsies šogad. Vērtējot iepriekšējo gadu pieredzi, atrast dedzinātāju un to sodīt būs ļoti grūti. Var ar sankcijām vērsties pret nenokopto pļavu īpašniekiem, tomēr viņu rīcība arī mēdz būt neadekvāta. Piemēram, manā pusē viens censonis pērno zāli pavasarī centās …uzart. Nav jāpaskaidro, kādas ir palienes pļavas pavasarī. Rezultātā kāpurnieks iestiga, bet uzartajā daļā zāle visu vasaru auga lekna jo lekna.
To, ka pērnā zāle nejauši aizdegas lielceļu malās, vēl var saprast. To, ka apdullis tantuks vai opis ar sērkociņu cenšas sakopt savu piemājas pļaviņu un pie reizes nokopj arī māju, kaut ar grūtībām, bet arī var saprast. Bet kā var aizdegties pļava, kurā nav ne ceļa, ne taciņas uz kādām mājām? Kāds tomēr tīši tur iet un uzrauj liktenīgo sērkociņu. “Ķeriet lapsu aiz astes…” tā vien gribas šopavasar uzdziedāt.
