Savulaik lauksaimnieki gaidīja brīdi, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, jo uzskatīja, ka tad pavērsies jaunas iespējas un lauku politika zemniekiem kļūs labvēlīgāka.
Savulaik lauksaimnieki gaidīja brīdi, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, jo uzskatīja, ka tad pavērsies jaunas iespējas un lauku politika zemniekiem kļūs labvēlīgāka. Tagad nereti dzird sakām, ka mūsu lauksaimniecību grib iznīcināt, bet mums pašiem veselīga dārzeņa vietā uz galda uzlikts indes ābols.
Vai zemnieki pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas valstu saimē ir ieguvēji vai zaudētāji, to vēlējos uzzināt no Ēveles pagasta zemnieku saimniecības “Ķempēni” īpašnieka Ivara Āboltiņa, kurš attīstījis gan lauku tūrismu un lauksaimniecisko ražošanu, gan kooperējas ar vairākām Valkas rajona zemnieku saimniecībām.
“Ja uz ieiešanu Eiropā skatāmies globālā mērogā, tad ir lietas, kuras attiecībā pret Latvijas iedzīvotājiem un arī lauksaimniecisko ražošanu var vērtēt pozitīvi, bet ir arī izkropļojumi, ko radījusi globālā ekonomika kā tāda,” saka I. Āboltiņš.
Eiropa Latvijā preces grib pārdot, nevis pirkt
Pēc “Ķempēnu” saimnieka domām, problēma ir tā, ka vecās Eiropas Savienības valstis ir augsti situētas ar attīstītu lauksaimniecisko ražošanu, kas ļāvis tām iegūt pārprodukciju. “Tas nozīmē, ka šīm valstīm par galveno uzdevumu ir kļuvusi jauna tirgus atrašana. Šā iemesla dēļ mums piedāvā pārtikas produkciju, kas iepakojumā gan izskatās kā konfekte, bet pievienoto konservantu un citu piedevu dēļ mūsu organismam galīgi nav vajadzīga, jo nav veselīga. Pārprodukcijas dēļ Eiropas valstīm vajag produkciju, ko var ilgi uzglabāt. Savukārt mūsu patērētājam vajag pārtiku, kas ir veselīga. Diemžēl noteikumus diktē Eiropas Savienības lielās valstis, jo subsīdiju politikā tām ir donoru loma. Savulaik dāņi mums skaidroja, ka mazās valstis savas intereses varēs īstenot, kopīgi par tām iestājoties. Tagad Dānija vairs neizrāda interesi atbalstīt mazo valstu vēlmes. Es, atklāti sakot, esmu stipri vīlies dāņu spēles noteikumos. Viņi šobrīd izmanto 90. gados iegūto informāciju, veicinot savu uzņēmēju ienākšanu Latvijā. Kaut kāds labums no tā, protams, tiek arī mums, bet lauvas tiesu paņem dāņi, jo viņi izmanto tās iespējas, ko garantē mūsu valsts, piedevām saņemot atvieglojumus, kādus noteikusi Dānijas likumdošana,” skaidro I. Āboltiņš.
Kā tas notika, to īsti neviens nezina
Pēc viņa domām, Latvijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā pārlieku strauji ieplūda ārvalstu kapitāls kopā ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem. Tas sakarsēja Latvijas ekonomiku, tādēļ arī pašlaik valsts sāk domāt par tik radikālu paņēmienu, kā piebremzēšana. “Daļēji ar to arī izskaidrojamas pašreizējās Lauksaimnieku organizācijas sadarbības padomes nesaskaņas ar Zemkopības ministriju par platību tiešajiem maksājumiem. Man dīvains šķita masu medijos ziņotais, ka Briselē, apspriežot lauksaimniecības politiku, vienīgi Latvijai pārkārtojumi šķituši problemātiski. Pārējām valstīm problēmu neesot. Kādēļ tad tikai mums tās ir? Kādēļ vienīgi mūs uztrauc, ka tiešos maksājumus var noņemt lauksaimnieciskās ražošanas tālākai pilnīgošanai un novirzīt abstraktai vispārējai lauku attīstībai? Tas mums kļuvis par strīdu ābolu, jo nu neviens īsti nevar pateikt, kad un kurš to ieteica un kā tāds lēmums tika pieņemts. Interesanti, ko Briselē šāda lēmuma pieņemšanas brīdī darīja mūsu pārstāvis Bruno Barons? Varbūt lasīto lēmuma tekstu īsti nesaprata, tādēļ neko pretī neteica. It kā jau gan Zemkopības ministrija sola, ka nekas nesamazināsies un būtiskas izmaiņas nebūs. Lai Dievs dod, ka tā būtu,” saka I. Āboltiņš.
Vispārējā attīstība kļuvusi par klupšanas akmeni
Zemnieks uzskata, ka līdzekļu piešķiršana laukiem kopumā Latvijā vienmēr ir bijis klupšanas akmens. “Tiesa, līdzekļu piešķīrēji mūs slavē, ka naudu protam labi administrēt, bet ne vienmēr finansiālo atbalstu saņem nozares, kuras nepieciešams attīstīt. Tā vietā nereti gan parādās gluži jaunas jomas, bez kurām var arī iztikt un kas nav ekonomiski izdevīgas. Toties lauku tūrisms, kurā sākumā ieguldīja diezgan daudz līdzekļu, savā attīstībā palicis uz vietas. Laukos vairs nav parādījies neviens liels tūrisma uzņēmums. Tad jautājums – kur palikusi lauku tūrismam atvēlētās summas un kur ir par tām uzceltie objekti, kas varētu uzņemt arvien vairāk cilvēku? Protams, pieprasījums ir, tādēļ šī joma attīstīsies, bet temps būs lēnāks,” apliecina I. Āboltiņš.
Atbalsts ir, bet tas neveicina attīstību
Pēc zemnieka teiktā, pašlaik noteikumi atbalsta saņemšanai paredz fiksēt tikai esošo līmeni saimniecībā, bet ieplānotā attīstība vairs nebūs subsidēta. “Tā šos noteikumus sapratuši vairāki zemnieki, un tas arī pašlaik ir galvenais neapmierinātības iemesls. Tas nozīmē, ka tiem zemniekiem, kuri nav paguvuši, piemēram, piecu vai 10 govju vietā ganāmpulku palielināt līdz 50 piena devējām, turpmāk būs diezgan maz izaugsmes iespēju. Tēlaini runājot, to var saukt par saspiešanas sistēmu, kad zemnieku ieliek noteiktos rāmjos un liek saprast – tev nebūs attīstīties tālāk. Zemnieks, protams, var pats palielināt ražošanas apjomu, bet uz palielinājumu vairs neattieksies finansiālā atbalsta politika. Piemēram, loģiski būtu – ja vairs negribu vai nevaru saimniekot tālāk, es savas kvotas atdodu citam, un viņam tās iekļauj atbalsta politikā, bet tā nebūs. Iespējams, ka ir vēl lietas, kas mums nav izskaidrotas un mēs šo to pārprotam, bet pašlaik izskatās, ka būs tieši tā,” saka I. Āboltiņš.
Solījumus visiem dot vienādi nomainījusi svārstīšanās
Viņš uzskata, ka ar tām tehnoloģijām, kuras pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, izmantojot piedāvātos atbalstus, varētu attīstīt Latvijas salīdzinoši ekoloģiski tīrajā vidē, mūsu valsts lauksaimnieki varētu diezgan ātri kļūt konkurētspējīgi Eiropā, ja subsīdiju piedāvājums visiem būtu vienāds. “Tas, kas noticis, piemēram, Dānijā, ir šausmīgi. Tur meži ir izcirsti, dīķos vairs nevar atrast nevienu vardi un stārķiem nav kur ligzdu vīt. Pēc brīvvalsts atjaunošanas dāņi mūsu dabu brauca skatīties kā lielu brīnumu. Lūk, kāds var būt rezultāts centieniem visu saražot daudz un lēti. Šā iemesla dēļ ārzemnieki mūsu lauku tūrismu ir ļoti iecienījuši, jo tas dod iespēju izbaudīt tīru vidi. Diemžēl problēmas rada tas, ka attīstītās Eiropas valstis, kā jau teicu, šeit redz tikai tirgu savai produkcijai. Kad gatavojāmies iestāties Eiropas Savienībā, mums solīja, ka Latvijai plānotā atbalsta politika pakāpeniski pietuvosies veco Eiropas valstu subsīdiju politikai. Šodien solījumus nomainījusi svārstīšanās. Savulaik kādā laikrakstā izlasīju, ka īru zemnieks valsts atbalstu saņem 56 procentu apmērā no saimniecības budžeta. Man tolaik nesanāca pat 25 procenti. Lai iedod mums rokās tādus pašus instrumentus kā attīstīto valstu fermeriem un mēs parādīsim, ka varam būt līdzvērtīgi partneri un konkurētspējīgi. Tas ir tas, kas eiropiešus baida,” secina I. Āboltiņš.
Lauku attīstības tempu sarukšanā I. Āboltiņš vaino arī mūsu valdības lielpilsētu lobismu. “Lielpilsētas nedrīkst urbanizēt līdz nepazīstamībai. Ja dzirdu, ka Rīga patur 70 procentus no Eiropas Savienības fondiem, tad man rodas jautājums – kādēļ tāda nauda nevar tikt piešķirta Strenčiem, Valkai vai Valmierai? Ar to mēs iztukšojam lauku vidi, jo darbaspēks aizplūst uz lielpilsētām. Rīga man kā ūdensgalva Latvijai nav vajadzīga. Agrāk vai vēlāk cilvēki bēgs no tāda monstra. Es tagad sāku domāt, kā saimniecībā uzcelt vēl vienu māju, kurā uzņemt cilvēkus, kad viņi muks no Rīgas un vēlēsies veikt lauku darbus, lai atdzimtu mūsu dabā un saglabātu savu nacionālo identitāti,” saka I. Āboltiņš.
***
Ķempēnu muižas vēsture sākas ar Ķempēnu pagastu, ko 1892. gadā apvienoja ar Ēveles pagastu. Muižas kalpu māja, kurā tagad saimnieko Ivars Āboltiņš, celta 1890. gadā. 1929. gadā to manto I. Āboltiņa vectēvs. 1990. gadā īpašumu atgūst I. Āboltiņš un izveido zemnieku saimniecību. Kopš 1993. gada saimniecība sāk specializēties lauku tūrismā un kļūst par apskates saimniecību.
1996. gadā “Ķempēnos” ierodas pirmais tūrists. Šo brīdi var uzskatīt par I. Āboltiņa debiju tūrisma biznesā. Šobrīd zemnieku saimniecībā ir vairākas nozares – graudkopība, mežsaimniecība, aitkopība, zivsaimniecība un lauku tūrisms.
