FOTO: LĪGA ORLEANA
Vai jūs ticat visam, ko izlasāt vai noskatāties dažādās ziņu platformās un sociālajos tīklos? Nebūtu ieteicams, un te palīgā var nākt medijpratība. Tās ir zināšanas, kas ļauj cilvēkiem analizēt un kritiski izvērtēt mediju saturu dažādos formātos un atpazīt dezinformāciju jeb viltus ziņas.
Ne velti tiek uzskatīts, ka medijpratība ir mūsdienu neatņemama daļa un arī pamats demokrātijai. Latvijas nākotne ir šodienas jaunieši. “Ziemeļlatvija” vēlējās noskaidrot, kā viņiem ir ar šo medijpratību, un uzaicināja uz sarunu mūsu mobilajā studijā Smiltenes jaunieti Kristeru Purviņu.
Kristers ir sabiedriski aktīvs Smiltenes vidusskolas 12. klases skolnieks. Bijis savas skolas skolēnu pašpārvaldes prezidents, joprojām darbojas gan šajā pašpārvaldē, gan arī Smiltenes novada jauniešu domē. 2025. gadā Smiltenes novada pašvaldības rīkotajā atzinības konkursā “Smiltenes novada jaunietis” titulēts par Smiltenes novada Gada jaunieti sportā.
Mūsu podkāsta jeb raidieraksta “Ziemeļlatvijas sarunas” tēma ir jauniešu informācijas patēriņa modeļi. Proti, vai jauniešus interesē tas, kas notiek viņu novadā, Latvijā, pasaulē, kur viņi iegūst informāciju, vai tic visam, ko viņi redz un lasa. Raidieraksts ar Kristeru Purviņu ir skatāms “Ziemeļlatvijas” “YouTube” kanālā un portālā www. ziemellatvija.lv.
‒ Kā, Krister, ir ar tevi? Vai tevi interesē, kas notiek tavā novadā, Latvijā, pasaulē?
‒ Es teiktu, jā. Neteikšu, ka esmu paraugcilvēks, uz kuru skatīties, jo ziņas patvaļīgi, pēc paša gribas, bieži daudz nelasu, bet šad un tad sanāk. Mani visvairāk interesē, kas notiek novadā, tad sekoju notikumiem Latvijā un tad jau pasaulē.
‒ Kādos kanālos tu iegūsti informāciju?
‒ Parasti tie ir kaut kādi sociālie mediji. “Facebook” ir primārais, kur atrast jaunākās, aktuālākās ziņas. Ir arī “Instagram”, bet tur jau jāsāk izvērtēt, kas ir patiesi un kas ‒ nepatiesi. Ja uznāk tiešām kāda īpaši liela vēlme, tad tikpat labi var ieiet Smiltenes novada mājaslapā un palasīt novada vēstis.
‒ Esmu ievērojusi, ka tu šad un tad seko līdzi arī “Ziemeļlatvijai” mūsu “Facebook” kontā “Reģionālais medijs “Ziemeļlatvija”” un atzīmē tās ziņas, kas tev patīk, par ko mums ir liels prieks. Bet kāpēc neuzticies “Instagram”?
‒ Īstenībā bieži vien arī “Facebook” nevar uzticēties. Tas tāpēc, ka mūsdienās ļoti attīstās mākslīgais intelekts un visu var viegli safabricēt. Tas pats “TikTok”, ja tam pievēršamies, ‒ nu tur kaut kam ticēt ir ļoti nereāli. Lielākoties tas ir kaut kāds safabricēts materiāls. Protams, ir arī lietas, kam var noticēt. “Instagram” tas vēl nav tik ļoti izteikti, bet arī tur šad un tad jau sāk parādīties mākslīgā intelekta radīti raksti.
‒ Kas ir tā signāllampiņa, kas tevi brīdina, ‒ tā ir viltus ziņa?
‒ Es pat nezinu. Man ir kaut kāda iekšējā intuīcija, sajūta, kas saka – kaut kas nav tīrs tajā visā un varbūt nevajadzētu par 100 procentiem tam visam uzticēties.
‒ Tad tu uzreiz pārstāj lasīt vai arī pārbaudi to informāciju?
‒ Kā kuru reizi. Ir reizes, kad es pārstāju lasīt un nepārbaudu pilnībā visu, ‒ kas bijis, bijis. Ir reizes, kad izlasu līdz galam. Vienkārši interesē raksts, kas tur tālāk notiek, un, ja ir kaut kas tāds, kas tiešām interesē, tad mēdzu pārbaudīt.
‒ Un kā tu pārbaudi?
‒ Ieeju atpazīstamākajās ziņu platformās, piemēram, BBC (Lielbritānijas sabiedriskais medijs – redakcijas piezīme) vai nezinu, kas latviešiem sanāktu, lsm.lv (Latvijas Sabiedriskā medija ziņu portāls – redakcijas piezīme).
‒ Es sociālajos tīklos uzgāju kādas Latvijas Universitātes studentes pētījumu par medijpratību jauniešu vidū, un tur ir teikts tā: “Pētījuma gaitā tika noskaidrots, ka jauniešu medijpratība ir vidējā līmenī. Jauniešiem pietrūkst zināšanu, lai kritiski izvērtētu publicēto informāciju medijos, un arī informācijpratības prasmes, lai pārbaudītu saturu internetā.” (Autore ‒ Anastasija Rebezova, LU Sociālo zinātņu fakultāte.) Tu tam piekrīti vai oponē?
‒ Es piekrītu. Tikko jau par šo runāju, ka ir jāsaprot, kas ir īsts un kas nav, un to ir jāmāk izvērtēt. Jau pieminēju, ka neesmu paraugcilvēks. Pats ļoti bieži uz šo iekrītu. Man ir arī tā, ka es aizraujos ar tekstu un kritiski nevērtēju. Tad ir tās problēmas, ka parādās baumas. Viens izplata kaut ko tādu, ko nesen lasījis, bet tas ir feiks (viltus ziņa – redakcijas piezīme), nav nekas īsts. Arī man pieklibo kritiskā domāšana un tekstu izvērtēšana.
‒ Varbūt atceries kādu konkrētu gadījumu?
‒ Konkrētu nē, bet droši vien var teikt, ‒ tas pats “Tik Tok”. Tur tiešām ir ļoti daudz kas safabricēts. Tā ir tāda platforma, kur visvairāk nositu laiku pats sev vai arī vienkārši humoram paskatos kaut kādus video.
‒ Tu tāpat runā ar saviem vienaudžiem. Kas ir tie kanāli, kuros tavi vienaudži vairāk uztver informāciju un kādā veidā to uztver? Vai tie ir video vai tīzeri, vai podkāsti?
‒ Tas droši vien ir atkarīgs no katra jaunieša. Es teiktu, ka vispopulārākie ir “Instagram” un “Tik-Tok”. Uz ziņām jaunieši mūsdienās ir kūtri. Taču es zinu jauniešus, kuri lasa to pašu lsm.lv, klausās podkāstus. Tā ka tas tiešām ir atkarīgs no konkrētā jaunieša.
‒ Par mūsdienu pusaudžiem, jauniešiem sabiedrībā, nu varbūt daļā sabiedrības ir izveidojies priekšstats, ka samazinās viņu lasītprasme, viņi vairs nevar uztvert garus tekstus un lasīt padziļināti. Vai tu tam piekrīti?
‒ Es nezinu par citiem. Mana pieredze ir tāda, ka agrāk, kad es biju mazāks, man ļoti patika lasīt grāmatas, arī garus tekstus, bet nu jau grāmatas man nepatīk lasīt. Sanāk, ka laikam esmu atlasījies pietiekami daudz. Es teiktu, – varbūt nevis lasītprasme sāk pazust, bet tekstpratība, jo arī man šad un tad ir ļoti smagi lasīt garus tekstus. Es vienkārši aizplūstu kaut kur tajā visā un pat nesaprotu, ko izlasu, un tad man nākas pārlasīt kādas trīs reizes. Tā ka vairāk tekstpratība, nevis lasītprasme. Tā ir tā problēma visticamāk.
‒ Bet kāpēc, tavuprāt, tā? Kāpēc zūd šī tekstpratība?
‒ Tāpēc, ka ir tie paši sociālie mediji. Ir pierasts jauniešiem un ne tikai jauniešiem, vispār cilvēkiem, ka visa informācija ir ļoti īsi, konkrēti, kodolīgi sakopota tajos pašos videorullīšos pusminūtes laikā. Vai arī ir kaut kāds plakāts, un tur viss ir sarakstīts, nevis kaut kāds garš penteris – veselas trīs rindkopas, kas jālasa. Tas arī ir tas iemesls.
‒ Bet tā ir diezgan bīstama tendence nākotnē, jo jūs, jaunieši, jau esat tie, kas veidos nākotnes Latviju. Kā tu domā, kas var notikt, ja tekstpratība pazūd?
‒ Nezinu. To ir grūti prognozēt. Viens, – vai mēs saprotam to, ka tekstpratība ir lielākā problēma un mēs pie tā sākam strādāt, vai arī otrs, – mēs ņemam un pielāgojamies līdzi laikmetam un sākam visu uztvert caur īsiem videorullīšiem. Varbūt, ka tā nākotnē būtu pat elementārāk un vieglāk, jo tad materiāls ir daudz īsāks un kodolīgāk sanāk. Bet to jau var tikai pēc tam redzēt.
‒ Manuprāt, ar šādu sabiedrību, kura padziļināti neanalizē notikumus, vieglāk ir manipulēt, ‒ var “iebarot” kaut vai tajos pašos videorullīšos to, ko vēlies. Es runāju, piemēram, par politiķiem. Piekrīti?
‒ Jā. Bet to jau droši vien var izdarīt arī ar garākiem tekstiem. Jo, kā jau minēju, – ir garš teksts un ir mirklis, kad apnīk to lasīt un tajā iedziļināties. Un tad ir fragments, ko tu atceries, ir fragments, kam tu esi pārskrējis pāri, un fragments, ko tu vispār neatceries.
‒ Vai tu kādreiz informāciju pārbaudi, vaicājot mākslīgā intelekta čatbotiem?
‒ Nē, man ir bijis otrādāk. Es drīzāk to, ko iegūstu no mākslīgā intelekta, mēdzu pārbaudīt, tad, ja man tas ir nepieciešams. Bet arī pārsvarā ļoti noslinkoju un to nedaru. Kaut gan ir reizes, kad esmu pārbaudījis mākslīgā intelekta sniegto informāciju.
‒ Es vairs neuzticos mākslīgajam intelektam un iesaku viņa sniegto informāciju noteikti pārbaudīt. Nesen bija konkrēts gadījums. Smiltenes novada pašvaldība bija izsludinājusi iepirkumu Smiltenes Viedrades kvartāla būvprojekta izstrādei. Domāju, pavaicāšu mākslīgajam intelektam, kurš no pretendentiem uzvarēja (tam jābūt pretendentam ar zemākās cenas piedāvājumu). Mākslīgais intelekts (MI) nosauc – uzvarēja SIA “Balts un melns” un arī summu. Nē, nu es zinu, ka domes priekšsēdētājs minēja citu uzņēmumu, kura nosaukumā ir vārds Rīga. Labi, ieeju elektronisko iepirkumu sistēmā Smiltenes novada pašvaldības pircēja profilā, ‒ ko man samuldējis MI! Nosaucis firmu, kurai no sešiem pretendentiem ir otrs dārgākais piedāvājums un kura nav uzvarējusi, tad no zila gaisa sagudrojis kaut kādu summu, kādu neviens pretendents vispār nav piedāvājis. Tas nav vienīgais tāds gadījums, un es kā žurnāliste neuzticos MI. Kaut kur lasīju – nezinu, vai tā ir taisnība, ka viņš sāk nogurt no visiem daudzajiem jautājumiem un jau sāk stāstīt aplamības.
‒ To es nezinu, bet ļoti iespējams arī tas, ka viņš saka to, ko iestāsta cilvēki. Es nezinu, vai tas tā strādā, bet varbūt, ja tu viņam pateiksi to, ka Tramps ir Latvijas prezidents, viņš pēc tam arī stāstīs, ka Tramps ir Latvijas prezidents. Tā ka daudz kas ir atkarīgs no tā, ko mēs paši viņam prasām un kā mēs prasām.
‒ Arī tas, bet konkrētajā gadījumā es uzdevu pareizu jautājumu. MI nevajadzēja tā man atbildēt. Bet principā, ja tu gribi pārbaudīt informāciju, tas ir ļoti grūti. MI uzticēties nevar, tātad jāuzticas nopietnajām ziņu platformām, bet varbūt arī tās šad un tad nokļūdās? Manuprāt, jābūt prasmei kritiski pieiet informācijai, salīdzināt vairākus informācijas avotus, kā tu teici – paskaties BBC, paskaties Latvijas ziņu kanālos un saliec kopā to bildi. Bet tas ir darbs. Tagad par konkrētu notikumu. 3. oktobrī Latvijā vēlēs 15. Saeimu. Tev jau ir 18 gadi, tu vari vēlēt. Vai tu piedalīsies vēlēšanās?
‒ Nezinu, par ko es vēlēšu. Bet es uzskatu, ka vēlēt noteikti vajag. Par ko, to es sākšu vēlāk domāt. Bet vēlēt vajag 100 %.
‒ Tāpēc jau mans jautājums tāds bija, ‒ kā tu domā izvēlēties no visām partijām, kas kandidēs,to, par kuru balsot? Kas būs tavi kritēriji atlasīt to partiju, par kuru atdot savu balsi?
‒ Droši vien viens variants, kas varbūt ir nepareizākais, būtu paziņu atsauksmes, jo šis ir mans pirmais vēlēšanu gads. Es daudz nezinu un nesaprotu politikā. Otrs droši vien ir partiju programmu pārskatīšana. Un trešā faktora man laikam pašlaik nav.
‒ Un redzi, ar tām partiju programmām ir tā, ka tajās daudz ko sasola un visiem solījumiem, manuprāt, nevar ticēt. Labi, var jau arī darīt tā, bet tas ir darbs, ja tu vēlēsi par kādu no esošās 14. Saeimas partijām un ja tu tām seko līdzi, tad apmēram zini, – viņi izdarīja to, nepildīja to. Bet tad ir jābūt bijušai šai līdzi sekošanai šajā 14. Saeimas sasaukumā. Domāju, jaunietim izdarīt izvēli, kuram šīs būs pirmās Saeimas vēlēšanas, būs ļoti grūti. Taču katra balss ir svarīga.
‒ Īstenībā jau katrās vēlēšanās izvēle ir grūta. Vienkārši ir jāiet un jāvēl. Citādi, no vienas puses, ja pats neaizgāji vēlēt, tad arī nevari čīkstēt par to, kas ir ievēlēts. Bet, no otras puses, nu, tu neaizgāji vēlēt, bet šķiet, ko tā viena balss izmainīs? Ja padomā, cik 2025. gadā procentu balsstiesīgo vēlētāju pašvaldību vēlēšanās neaizgāja vēlēt? Beigu beigās jau ir tā, ka vaino tos, kuri aizgāja vēlēt, bet patiesībā tikpat labi varēja būt ievēlēts pavisam cits saraksts.
‒ Tava nostāja iet vēlēt ir apsveicama. Es nesen lasīju socioloģiskās aptaujas rezultātus, ‒ vēlētpar 15. Saeimu grasās ļoti mazs procents, jo neesot, ko izvēlēties. Manā skatījumā gan nav pareizi palikt malā, tikai kā šo informāciju priekšvēlēšanu programmās pārbaudīt, kam uzticēties? Jaunajām partijām, piemēram, Alvja Hermaņa partijai, esi sekojis līdzi?
‒ Neesmu. Politikā es esmu ļoti kūtrs. Neeju tajā iekšā.
‒ Tad šī tev būs pirmā pieredze. Ļoti atbildīga. Tev šis būs arī studiju gads un nebūs daudz laika, bet izvēle būs jāizdara. Saki, kāda ir jauniešu informācijas uztvere? Viņiem tātad dominē vizuālā uztvere, nevis tekstuālā? Es domāju par tām pašām vēlēšanām, jo ar šiem videorullīšiem politiķi var paķert jauniešus.
‒ Jā, pirmkārt ļoti daudz jauniešu pavada laiku telefonā “TikTok” un “Instagram”. Tur ir arī bildes ar tekstiem, bet pārsvarā daudzi tur skatās videorullīšus.
‒ Nu un politiskās partijas, domājot, kā uzrunāt jauniešus, var spiest uz šiem mazajiem rullīšiem, – kura partija skaistāku klipu uztaisīs un parādīs. Bet kur paliek analītiskā puse?
‒ Protams. Tas viss ir jāvērtē. Es arī droši vien vēlētu par to, kam ir smukākais klipiņš. Bet tā ir katra cilvēka atbildība. Ne tikai jaunieši var uz tiem klipiem uzķerties. Jebkurš cilvēks var uzrauties.
‒ Un sabiedrībā ir laika deficīts. Viss notiek steigā. Arī informācijas patēriņš ir ātrs. Mazāk ir lielu tekstu. Vai ir kādi notikumi, kuriem tu šobrīd ļoti seko līdzi un par ko interesējies?
‒ Es neteiktu, ka ļoti sekoju. Nav tā, ka es katru dienu lasu ziņas un tamlīdzīgi. Vajadzētu, bet mani kaut kā tas nesaista. Taču ir reizes, kad man uznāk vēlme kaut ko palasīt. Tad tas pats Hormuza šaurums mani ļoti interesē. Principa pēc, jo pasaules ģeopolitiskā situācija pašlaik ir diezgan bēdīga.
‒ Kāds ir tavs vērtējums, kā varētu uzlabot jauniešu medijpratību? Lai veidotu jauno paaudzi domājošu, gudru, spējīgu analizēt un kritiski atlasīt informāciju?
‒ Droši vien, viens ir, sākot ģimenēs šo visu runāt un mācīt, kā izvērtēt to, ko tu lasi vai skaties. Otrs, – skolās fakultatīvi ieviest kā mācību priekšmetu medijpratību, lai skolēniem būtu iespēja to mācīties. Trešais, – tā ir pašu cilvēku atbildība, cik ļoti viņi kritiski domā par to, ko lasa, ko viņi redz, un vai viņi vispār par to domā, vai vienkārši tikai grib nosist laiku.
‒ Tava doma par fakultatīvām medijpratības nodarbībām skolās ir ļoti apsveicama, varbūt skolas par to arī aizdomāsies. Es nesen gatavoju vairākus rakstus par mentālo veselību, un gan psihiatri, gan psihoterapeiti uzsver, – mums pāri gāžas tāds informācijas haoss, tāds informācijas daudzums, ka cilvēki uzņem sevī arī tukšu, nevajadzīgu informāciju, kas viņus iztukšo. Vai sociālajos tīklos lasītā, redzētā informācija tev ir devusi kaut ko vērtīgu? Vai tomēr saki, – nē, tā visa ir par daudz.
‒ Ļoti bieži ir tā, ka man vienkārši apnīk tajos kaut ko skatīties un tad es telefonu nolieku malā. Daudz ko nevērtīgu esmu ieguvis, bet tas jau arī ir tas vērtīgais. Jo, saprotot to, ka nevērtīgās informācijas ir krietni par daudz, ka reāli varbūt kādi desmit procenti ir patiesība, tajā mirklī tu sāc domāt, kam ticēt un kam neticēt. Tas, ka tu kaut ko nevērtīgu skaties vai nolaiko, vai vienkārši ieraugi, tev ir mācība nākotnei. Saprast, vai tam var ticēt un vai tam vajadzētu ticēt.
‒ Un tas aizņem laiku, piesārņo smadzenes. Smiltenes bibliotēkā Smiltenes fotogrāfa Arnolda Oskara Pirro fotogrāfiju izstāde. Viņš fotografēja pārsvarā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, un viņam bija daudz hobiju – mācējis daudzas svešvalodas, spēlējis vairākus mūzikas instrumentus, nodarbojies ar kokgriezumiem, bijis talantīgs fotogrāfs. Un tad es domāju, ‒ mīļo stundiņ, kur tam cilvēkam tam visam bija laiks? Bet viņš jau nesēdēja sociālajos tīklos, tad vispār nemaz nebija interneta. Viņam bija laiks izkopt savas prasmes, savus talantus un domāt. Kā tu domā, kāpēc parādās tās viltus ziņas? Varbūt, lai manipulētu ar cilvēkiem, lai viņiemkaut ko “iebarotu”?
‒ Droši vien tā ir manipulēšana, vēlme sevi parādīt no labākas puses. Arī ar tām pašām vēlēšanām, ‒ ne jau viss, ko viņi stāsta pirms vēlēšanām, ir taisnība. Bet ne jau viss ir arī meli. Bet jā, lai var kontrolēt cilvēku masu, ‒ droši vien tas ir mērķis.
It kā jau, no vienas puses, tā manipulēšana var būt ir laba tādā ziņā, ka māca tiem cilvēkiem, kuri saprot un apjēdz kaut kādā mirklī, ka sociālajos tīklos no taisnības gandrīz nekā nav. Bet, no otras puses, slikts ir fakts, ka daudzi cilvēki to nesaprot. Un tad sākas problēmas, ka viņi visam kaut kam notic internetā. Piemēram, var bezmaz sanākt, ka Tramps ir Latvijas pilsonis un vada Latviju.
‒ Ir teiciens – tam, kam pieder informācija, pieder vara. Kaut vai runājot par Hitleru, Vācijā tolaik cilvēku domāšanu ļoti ietekmēja viņa kultivētā ideoloģija – nacionālsociālisms. Padomju Savienībā bija sava ideoloģija, bet tad daudzi cilvēki saprata, cik maz tā atbilst realitātei. Manuprāt, vajadzētu pieradināt cilvēkus atkal lasīt grāmatas, jo šis process uzlabo spriešanas, koncentrēšanās un kritiskās domāšanas spējas, bet vai tas maz ir iespējams?
‒ Problēma ir tāda, ka esam tehnoloģiski ļoti daudz attīstījušies un bezmaz vai katrs piedzimst ar telefonu rokās. Droši vien tā ir galvenā lieta, kāpēc mūsdienās bērni vairs nelasa. Jau teicu, kad biju mazs, daudz lasīju. Man arī tagad patīk lasīt. Patīk zinātniskā fantastika. Ja es atrodu īsto grāmatu, varu lasīt, bet pats brīvprātīgi iet meklēt grāmatas, ‒ nu vairs nē.
‒ Tu darbojies savas skolas (Smiltenes vidusskolas), skolēnu pašpārvaldē un Smiltenes novada Jauniešu domē. Ko tas tev devis? Piemēram, ir palīdzējis izprast, kas notiek sabiedrībā?
‒ Es domāju, ka jā. Viss arī sākās skolēnu pašpārvaldē, kur nokļuvu brīvprātīgi piespiedu kārtā. Mani uz turieni aizvilka klasesbiedrs. Sāku darboties, un es teiktu, ka man tas diezgan ir palīdzējis un attīstījis kā cilvēku, pat uzlabojis. Tev ir dots kaut kāds uzdevums un brīva griba, kā tu to īsteno. Tev ir iespēja izpausties, sadarboties, uzlabot komunikācijas prasmes. Tu attīsti pats sevi un attīsti sev apkārt esošos, un parādi sevi no labākās puses.
‒ Tas attīsta tavu redzesloku. Tāpat ir arī Smiltenes novada jauniešu domē?
‒ Jā, un arī tur es nokļuvu nejauši. Aizgāju uz kultūras namu, jo vajadzēja no pašpārvaldes jauniešus. Domāju, paklausīšos viņu ideju, konceptu, kā tur būs, un beigu beigās pie reizes pieteicos. Tā tas viss arī sākās, un es nevienu mirkli nenožēloju. Protams, tagad tas varbūt sāk atspēlēties, jo laika vienkārši nav. Reizēm ir tā, ka dienā stundu pietrūkst. Taču esmu pateicīgs par tām iespējām, kas man ir dotas gan novada jauniešu domē, gan mūsu skolas pašpārvaldē.
‒ Smiltenes novada Izglītības pārvalde daudz strādā ar jauniešiem, rīko viņiem pasākumus ar novada pašvaldības atbalstu. Taču, manuprāt, mūsu pašvaldībai vajadzētu vēl vairāk iesaistīt jauniešus ‒ jauniešu domi, skolēnu pašpārvaldi ‒ kaut kādos pilsētas, novada procesos, uzklausīt jauniešu viedokli. Šai saiknei manā skatījumā jābūt lielākai. Kā tev šķiet?
‒ Es teiktu, ka šī saikne jau savā veidā ir. Piemēram, maijā domē būs kafija ar politiķiem, laikam tā tas saucas. Ir arī Jauniešu dienas festivāls “Lēciens”. Tas principā ir uz jauniešu domes pleciem, un tur ir iespēja sevi parādīt no labākās puses.
‒ “Lēcienu” vajadzētu vēl vairāk pareklamēt, lai to apmeklētu pēc iespējas vairāk jauniešu. Es pērn vasarā biju uz “Lēcienu” Smiltenē. Piedāvājums bija liels, bet gribējās redzēt pretī lielāku jauniešu auditoriju. Nodomāju, ai, laikam jau vairākumam pietiek, ka vakarā ir “Bermudu Divstūra” koncerts.
‒ Viens ir tas, ko mēs varam piedāvāt, kāds ir finansējums, pasākuma budžets, bet otrs ir tas, ko jaunieši grib. Ne vienmēr var piedāvāt, ko viņi grib, un ne vienmēr viņi grib to, ko mēs piedāvājam. Tā droši vien ir problēma. Bet sarunas par festivālu tāpat izplatās draugu lokā, tā tās ziņas nokļūst tālāk, un tāpēc jaunieši arī brauc.
‒ Tu šogad absolvēsi 12. klasi. Ko novēli tiem, kuri paliks pēc tevis – tagadējiem 10. un 11. klases skolēniem?
‒ Galvenais ir riskēt un cerēt uz labāko. Ja tu sēdēsi vienā vietā, nekas nemainīsies. Es jau arī, pirms iestājos vidusskolā, biju pavisam cits cilvēks. Arī, kad sāku darboties pašpārvaldē, biju ļoti kautrīgs. Nekas arī tajā laikā mani īpaši neinteresēja. Bet tad mani ievirzīja darbos. Sāku darīt. Sāku komunicēt ar citiem cilvēkiem. Pavērās draugu loks, un parādījās kontakti, un viss tikai tāpēc, ka es noriskēju. Jābūt vēlmei iesaistīties un būt pretimnākošam.
‒ Un ko novēli saviem vienaudžiem par medijpratību? Kāds ir tavs ideālais modelis, kā uztvert informāciju un kā to analizēt?
‒ Visu uztvert ar nelielu humora devu. Un galvenais saprast, kur tu to lasi. Tas ir pirmkārt. “TikTok” droši vien ir mazāk ticams nekā lsm.lv vai BBC. Un pašam ir jābūt vēlmei veltīt laiku tā visa izvērtēšanai. Ja informācija ir vērtīga, tā paplašina tavu redzesloku. Katru dienu vari uzzināt kaut ko jaunu. Tas dzīvē tālāk noderēs. Man šķiet, jebkurā darbā, uz kuru aiziesi, būs nepieciešama kritiskā domāšana. Tas tevi palīdz sagatavot nākotnei.
