Godavārds, savā dzīvē iegādājoties pa kādai loterijas biļetei, neko neesmu vinnējusi. Atzīšos, neesmu azartisks cilvēks, tāpēc pa retam algas dienā nopirktā loterijas biļete ar nokasāmiem lauciņiem, kas maksā piecus eiro, ir sava veida izklaide. Pagājušonedēļ gan piedzīvoju vienu varen priecīgu notikumu – iepērkoties “Dino Zoo” internetveikalā, nenoslinkoju un joka pēc elektroniski aizsūtīju pieteikumu un nomaksāto rēķinu “Dino Zoo” dzimšanas dienas loterijai. Pēc trijām dienām savā tālrunī saņēmu ziņu, ka nedēļas loterijā esmu vinnējusi 50 eiro vērtu dāvanu karti. Pirmajā momentā domāju, ka mani kāds izjoko, pat pieļaudama, ka tie varētu būt aizjūras telefonkrāpnieki. Apdomājoties un vēlreiz izlasot atsūtīto ziņu, apjautu, ka man tiešām pirmo reizi ir paveicies.
Lai tiktu pie laimesta, man bija jāaizpilda pieteikuma forma interneta vietnē www.loterijas.lv/sanemt-laimestu. Bija arī brīdinājums, ‒ lai saņemtu laimestu, tiks veikta pirkuma dokumenta identifikācija un atbilstība loterijas noteikumiem. Pieteikuma formas aizpildīšana viedtālrunī, nosūtot čeka foto jpg formātā, kuru lejupielādēju no pieejamās internetbankas, daudz pūļu un laika neprasīja. Taču pirmdien saņēmu e-pastu ar lūgumu jpg formātā vēl nosūtīt pirkuma dokumentu. Nosūtīju datorā pieejamo maksājuma uzdevumu, bet saņēmu atbildi, ka šis dokuments nav derīgs. Vēlreiz nosūtīju bankas izrakstu par samaksāto pasūtīto preci. Arī nederēja. Pukodamās, atļāvos uzrakstīt vēstulīti ar skeptisku secinājumu, ‒ lai saņemtu savu laimestu, ir jābūt bezmaz vai informācijas tehnoloģiju guru. Uzreiz saņēmu telefona zvanu no www.loterijas.lv pārstāves, kura man saprotami izskaidroja, kas nepieciešams un lūdza apskatīties, vai pie sūtījuma kastē nav bijis ielikts papīra formāta rēķins ar pasūtījuma numuru. Paldies saprātam, ka, atverot pasūtījumu, to balto lapeli nebiju iemetusi krāsnī. To nobildēju un e-pasta vēstulei pievienoju jpg formātā, cerot, ka nu beidzot tai borģelei vajadzētu beigties. Tā arī bija, viss beidzās laimīgi.
Ko no šī visa vajadzētu paturēt prātā tiem, kuri arī piesakās līdzīgām loterijām? To, ka noteikti nevajadzētu izmest rēķinu ar pasūtījuma numuru. Arī to, ka reizēm ir jāpārvar slinkums un jāizmēģina veiksme šādās loterijās. Vēl aizdomājos par to, ka, iespējams, nekad vairs veikali nerīkos loterijas ar pirkuma čekiem. Iegādājoties preci, pārdevēja izdoto čeku iemetam turpat pie kases novietotā kastē vai traukā. Tie laiki ir pagājuši, tagad viss notiek digitalizēti.
Protams, laikam jāiet līdzi, un žēlošanās, ka cilvēki kaut ko nesaprot un neprot izdarīt datorā, tiek uzskatīta, piedodiet, par stulbumu. Taču joprojām mūsdienās ir cilvēki, kuri no datora bēg kā velns no krusta. Un dzīvo, maksā rēķinus un nav pazuduši no šīs zemes. Es gan savu dzīvi bez datora un mūsdienās pieejamajiem gadžetiem vairs nevaru iedomāties. Taču reizēm dusmojos, ka ātri un ērti nevaru izdarīt vienu vai otru lietu. Taču tas ir nieks salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piemēram, Vāciju.
Gada sākumā mūsu ģimenei bija jākārto formalitātes saistībā ar miruša cilvēka kremēšanu. Atklājās, ka vācieši par pilnu neņem ar elektronisko parakstu parakstītus un e-pastā nosūtītus dokumentus. Vāciešiem vērtīgs dokuments ir tikai papīra formātā. Tā lūk! Varam būt lepni, ka mazā Latvija šajā jomā ir priekšā Vācijai. Un gan jau ne tikai šai valstij vien.
