Katru dienu eju pastaigāties pāri Ausekļa ielai uz tā saucamo meža parku un pa taku starp dīķiem. Ejot gar Ausekļa ielas 26. māju, vienmēr noskatos un labestīgi apskaužu šīs mājas iedzīvotājus par skaisti izbūvēto mašīnu stāvlaukumu un brīvo iebrauktuvi, kur netraucēti var iebraukt specmašīnas, ja atgadās kāda nelaime, no kuras mēs neviens neesam pasargāti.Pēc tam tika labiekārtots pagalms Ausekļa ielas 28. namam un izbūvētas divas stāvvietas arī mašīnām, bet laikam nepabeidza. Cerēju, ka arī viņi paplašinās esošo stāvlaukumu un tad varbūt mūsu mājas vecākais arī sāks domāt laikmetīgāk, bet nekā, tā arī palika.Domāju, ka arī es Ausekļa 46. mājas pagalmā gribēju organizēt stāvlaukuma paplašināšanu par personīgajiem līdzekļiem, iznomājot zemi no pilsētas, kā tas jau ir izdarīts vairākās Latvijas pilsētās. Aizgāju pie pilsētas namsaimnieka vadības – sapratu, ka viņa attieksme bija vairāk noraidoša. Tad gāju pie pilsētas izpilddirektora, kur saņēmu patīkamu atbalstu – tika pieaicināts arī būvvaldes vadītājs, kurš pat ierosināja izveidot stāvlaukumu ne tikai Ausekļa ielas 46. mājas iekšpagalmā, bet arī 48. mājas iekšpagalmā, lai tur varētu normāli sakārtot gan mašīnu stāvēšanu, gan visu zaļo zonu. Taču mani pārsteidza mūsu mājas vecākā nostāja: “Lētāk ir nopirkt garāžu blakus esošajos kooperatīvos. Un blakus pie lielveikala ir liels stāvlaukums. Pagalma zaļā zona jāsaglabā cilvēku atpūtai un bērnu spēlēm.” Es joprojām domāju par divu blakus esošo māju vecāko dažādo un tik pretrunīgo domāšanu. Viens domā līdzi laikmeta gaitai, otrs – padomju stilā bez jebkāda pamatojuma uzrauj lozungu un uz priekšu – bet, manuprāt, otrādi, un, proti: iebetonēja metāla lokus, lai nevarētu pie ieejas kāpņu laukumos novietot mašīnas – samazināja 3 stāvvietas, bet, ja būtu paplašināts mašīnu stāvlaukums, tas nebūtu jādara, jo pietiktu vietas mašīnu stāvēšanai.Tad avīzē “Ziemeļlatvija” parādījās raksts par šīm problēmām, tur man bija iedots pseidonīms “Viens otrs”. Pēc šī raksta es trīs nedēļas novēroju mājas iekšpagalma zaļo zonu: “Ar lozungu cilvēku atpūtai un bērnu spēlēm”. Pēc tam savilku kopsaucēju. Noslodzi rēķināju uz astoņām stundām un visu noapaļoju par labu “lozungam”. Rezultāts graujošs – noslodze gadā vidēji apmēram 4%. Arī divi soli pie bērnu spēļu vietas ir noslogoti tikpat, jo gandrīz pie katras ieejas ir pa beņķim trīs vietām. Arī tie pamatā ir tukši. Un vēl, ja tā rūp šī atpūtas vieta, var bērnu smilšu kasti savest kārtībā, var uzvilkt tīklu volejbola laukumam pie 52. mājas un tā tālāk. Vieglo automašīnu stāvlaukuma izbūve un pieguļošās teritorijas labiekārtošana šo zaļo zonu samazinātu par apmēram 8%, bet tā stāvlaukuma zemes platība būtu noslogota vismaz par apmēram 60% – tātad izmantošana daudz efektīgāka, pie kam nodrošinās brīvu iebraukšanu specmašīnām un iebetonētos metāla ierobežojošos lokus varēs likvidēt, lai tur ērti varētu piestāt specmašīnas.Un pats galvenais, vai mājā dzīvojošajiem pensionāriem īpaši būtu jāatbalsta tie “bagātie” – tāda replika izskanēja mūsu mājas iedzīvotāju sapulcītē, kad tika runāts par manu ierosinājumu, bet tie bagātie, kas brauc ar mašīnām, lielākā daļa brauc uz darbu, un viņi ir tie, kas mums – pensionāriem – maksā pensijas!!! Tai skaitā arī šīs replikas autorei. Viņi arī piedalās novada budžeta veidošanā, maksājot ienākuma nodokli.Un vēl, tā kā uzsvars ir likts uz bērnu spēļu vietu, tad mūsu mikrorajonā tā priekš esošo bērnu skaita ir ļoti daudz par lielu. Ja 30 gadus atpakaļ tikai 46. mājas vidējās kāpnēs dzīvoja 21 bērns, tad tagad divi. Gribu pieskarties mazliet bērnu audzināšanas problēmai. Zinātnieki ir pierādījuši, ka bērnā līdz septiņu gadu vecumam mēs varam ieaudzināt līdz 70% to labo, ko vajadzētu, bet, veicot savu “zinātnisko darbu”, ievēroju, ka bērni spēlējoties apēd pa kādam našķim, bet fasējumu turpat nomet. To nākošajā rītā savāc sētnieks. Vai tā ir pareizi? Tur sēdēja arī kāds pieaugušais – neviens neaizrādīja. Nolauž zaļajā zonā ceriņa zaru – atstāj. Nākošajā dienā paņēmu zāģi un savedu kārtībā. Pēc tam atkal nolauza. Nekādas reakcijas no vecāku puses. Viens lielāks zēns salauž to plastmasas slidkalniņu – paliek nesodīts. Interesanta pamācība mazākajiem un iedvesma vainīgajam. Ir nepareizi, ka šajā vietā nav nevienas atkritumu urnas. Ļoti labs audzināšanas paraugs ir pie dīķiem, kur jaunās māmiņas ar bērniņiem braukā ar ratiņiem – pabaro gulbīšus, pīlītes un māca bērniņiem mīlestību pret dabu un dzīvo radību. Tur gan prasās pēc gājēju taciņas remonta, jo ar aizmigušu mazulīti ratiņos diezin vai drīkst tur braukāt. Viens otrs uzskata, ka pagalma labiekārtošana un savešana atbilstošā kārtībā ir jāsaskaņo ar māju iedzīvotājiem. Manuprāt, tā ir absurda parādība. Ja domes ainavu arhitekts ir izstrādājis projektu kā šīs lietas speciālists, ko tad mājas iedzīvotāji, kuriem nav ne pieredzes, ne attiecīgas izglītības, var argumentēti ierosināt, ieteikt vai labot. Ar to zināšanu bagāžu, ka kāds ir nodzīvojis šajā mājā 30 gadus, ir par maz. Es domāju, pilsētas izpildvarai, saskaņojot ar novada domi, ir tiesības ar savu īpašumu – iekšpagalma zemi – darīt to, ko speciālisti ir ieteikuši. Un vispār, ņemot vērā to, ka novada domei trūkst līdzekļu iekšpagalmu sakārtošanai un auto stāvvietu iekārtošanai, gribu ieteikt aicināt mājas iedzīvotājus iesaistīties līdzfinansēšanā un, pirmkārt, labiekārtot tos pagalmus, kur iedzīvotāji dos lielāko procentu līdzdalībai šajā procesā. Man pašam mašīnas patreiz nav un varbūt vairāk arī nebūs, bet es esmu gatavs izbūvēt par saviem līdzekļiem auto stāvvietu uz pilsētas zemes, noslēdzot nomas līgumu – piesaistot šo stāvvietu konkrētam dzīvoklim, varbūt pat izveidojot attiecīgu kooperatīvu. Un, ticiet man, neviens te nevienu neapkrāps. Arī tie bagātie tos nabagos nevarēs apkrāpt. (Bagātie ir domāti tie, kam ir mašīnas.) Esmu pārliecināts, ka mana dzīvokļa mantinieki būs pateicīgi savam vectēvam, ka viņš ir izbūvējis priekš dzīvokļa autostāvvietu. No malas novēroju, ka Valkas centrā Raiņa un Rīgas ielas krustojumā, kur skvēriņā ir izveidota ļoti patīkama atpūtas vieta, pavasarī acīmredzot ar mazo kravas mašīnu tika atvestas puķes, lai iestādītu dobē. Lai nebūtu jānes stādi, kādus četrus metrus pārbrauc ar mašīnu pāri ietvei mauriņā, un paliek dziļas risas mitrajā mauriņā – tātad sabojāts. Arī trotuāra bruģis nav paredzēts kravas mašīnas slodzēm. Vainīgo nav. Vai arī, novācot pie Rūjienas ielas zem elektrolīnijas zāģēto koku zarus, negrib 3 – 5 metrus panest līdz ielai. Brauc ar mašīnu pāri ietvei, atkal izbrauc ietves malas zālāju – paliek dziļas risas. Pēc deju svētku koncerta 24. maijā no rīta pastaigājos apkārt smuki restaurētajai estrādei. Palika kauns par to “bardaku”, kas bija atstāts skatītāju sēdvietās. Nebūs grēks, ja teikšu, ka katrs trešais pāris kaut ko atstājis – plastmasas šķīvji, glāzes, dakšiņas, sulu pakas, pudeles utt. Kauns skatīties! Bet tur taču pamatā bija inteliģenta publika. Varbūt domē varētu būt automātisks atbildētājs, kur pilsētnieki varētu piezvanīt un izteikt savus priekšlikumus vai pateikt par kādu radušos nekārtību, jo, braucot ar mašīnām, atbildīgie darbinieki daudz ko var nepamanīt. Piemēram, Roziņa ielā uz bērnu dārzu ir iestādīta bērzu aleja blakus ietvei, bet četri bērzi tajā stāv nokaltuši 2014. un arī 2015. gadā. Domāju, būtu savlaicīgi tie jāpārstāda. Bieži pie estrādes vakaros redzu pa kādai mazai kompānijai, bet no rīta staigājot, var secināt, ka ne visi aiz sevis atstāj kārtību. Vienu reizi saskaitīju izmētātas sešas alus bundžiņas, tukšu cigarešu paciņu un izsvaidītus 17 končikus (izsmēķus), arī apgāztu tualeti. Cienījamie valcēnieši, būsim kulturāli un neatstāsim aiz sevis mēslus! Cienīsim novada domes ieguldījumu mūsu novada labiekārtošanā un saudzēsim to, kas mūsu novadu padara skaistu un pievilcīgu. Būsim sava novada patrioti! Varētu salabot mājas ieejas ietves, jo lietus laikā veciem cilvēkiem ir grūti ienākt, nepiesmeļot kurpes, vai pa trīs mājām kopīgi uztaisīt ietvi uz atkritumu konteineriem utt. Līdz ar metāla loku iebetonēšanu, beidzās mājas vecākā rūpes par bērnu spēļu un atpūtas zonu. Bija šūpoles, kur bērni ļoti labprāt darbojās – tās demontēja. Smilškaste nodota kaķu rīcībā. Mākslīgais plastmasas slidkalniņš tika salauzts 2014. gada rudenī – tā arī stāv. Protams, jāpasaka liels paldies novada domei un izpilddirekcijas kolektīvam par skaisto strūklaku – īpaši tumsā – un par iekārtotiem soliņiem, kur var pasēdēt, atpūsties un skatīties, tikai pie soliņiem derētu pa atkritumu urnai. Pie lielveikala stūra ugunsdzēšamais hidrants iestrādāts. (Stulbi!) Kārlis Bērziņš
