Kā šodien atceros, ka pusaudžu vecumā burtiski ienīdu dārza darbus un ravēšanu. Kaplēdama garās vagas, klusībā bubināju un solījos, ka man, kad būšu pieaugusi, nebūs nekāda dārza. Nekad nesaki nekad. Dārzs ir, piedevām rosīšanās tur sagādā prieku. Teiksiet, kāpēc gan būtu jāpriecājas par salātiem, redīsiem, cūku pupām, gurķiem un kabačiem? Tāpēc, ka to visu esam izaudzējuši savām rokām, kā arī esmu pārliecinājusies – ja cilvēks kaut ko grib, tad vajag tikai sākt darīt. Lielāko gandarījumu man sagādā ne jau tas, ka esmu tikusi pie dārziņa, bet kādas kaimiņienes teiktais:” Ja katrs latvietis apņemtos sakopt kaut vienu mazu savas zemes pleķīti, iedomājies, cik brīnišķīgi skaista būtu mūsu Latvija?” Tik tiešām, mani pārņem prieks arvien biežāk redzot, kā daudzi rosās savos mazdārziņos. Mūsdienās tā kļuvusi bezmaz vai par modes lietu – ekoloģisko dārzeņu un garšaugu audzēšana. Jāteic arī, ka Latvija ir skaista, bet, kad sāk ziedēt puķes pļavās un dārzos, aizraujas elpa un pārņem lepnums par latviešu mīlestību pret puķēm. Nesen dzirdēju, ka kāda mūziķe teica – spriežot pēc latviešu komponistu gara darbiem, latvieši esot drūma tauta. Varbūt tas tā ir, ka mēs esam pārāk drūmi, nopietni, nervozi, bet tad, kad sāk ziedēt visa Latvija, kļūstam labāki un emocionālāki. Par to pārliecinos, ar sajūsmu skatoties sociālajos tīlos savu draugu un paziņu ievietotās fotogrāfijas par traki reibinošo peoniju jeb tautā dēvēto pojeņu ziedēšanas laiku. Tā ir, un tā tam būs būt, ka gandrīz katram latvietim pie mājām aug pojeņu cers. Ir arī cilvēki, kas nopietni aizrāvušies ar šo puķu audzēšanu, un tad tikai atliek vien nobrīnīties, cik daudzveidīgas šķirnes ir latviešu iemīļotajām pojenēm. Izsmaržosim un noreibsim no tām!
