Laiks, kurā dzīvojam, ir piesātināts ar spriedzi – sākot no lielās politikas, kur pasaules līderi demonstrē spēku, neiecietību un nerēķināšanos ar cilvēku, līdz pat ikdienas problēmām, kad nekas nenotiek tā, kā gribētos un vajadzētu. Kā liela bēda ir mūsdienu jauninājums – agresivitāte sociālajos tīklos, kad savas taisnības uzspiešana un citu noniecināšana kļuvusi par ierastu praksi. Šajā trokšņainajā fonā viegli apmaldīties un saglabāt mieru.
Tāpēc šķiet, ka vienīgais glābiņš no šī nemiera ir spēja uz brīdi apstāties un “izslēgt” pasaules skaņu. Lieldienas tam ir īpaši piemērots laiks. Tas ir brīdis, kad varam pievērsties sev – sakārtot domas, atgūt iekšējo līdzsvaru un spēku. Ideāli, ja varam paņemt brīvdienas ne tikai darbā, bet ir spēks paņemt pauzi arī no sociālajiem tīkliem un vismaz Lieldienu laikā atturēties no problēmu risināšanas un negatīvu komentāru izteikšanas.
Lieldienas nav vienkārši brīvdienas, tās nes sevī dziļu vēsti un, manuprāt, tā zemapziņā mīt pat tad, ja neesat ticīgs un nesekojat reliģiskajiem priekšrakstiem. Kristīgajā tradīcijā tās ir augšāmcelšanās un cerības simbols – atgādinājums, ka pēc ciešanām nāk atdzimšana, pēc tumsas – gaisma. Arī dabā mēs redzam to pašu: zeme mostas, viss atkal sāk augt un dzīvot. Tas ir laiks, kas māca, ka pārmaiņas ir iespējamas un ka jauns sākums vienmēr ir tepat līdzās.
Bet kā mieru atrast tik nemierīgā laikā? Varbūt atbilde ir pavisam vienkārša – dzīvot un darīt. Piedzīvot to caur vienkāršām, jēgpilnām darbībām. Iet dabā, sajust pavasari, klausīties putnu balsīs, ļaut saulei sasildīt, sakārtot skapi, nomazgāt logus, sagrābt mājas priekšu – jebko, kas ved prom no nemiera, dusmām, neapmierinātības. Un, jā, – arī krāsot olas. Sociālajos tīklo šajā laikā vajadzētu lielīties vien ar to, cik skaistas šogad ir jūsu Lieldienu olas un kā interesanti pavadāt brīvdienas, pasaules un vietējās negācijas atstājot neuzrakstītas.
Kad mēs jautājam ielu intervijās cilvēkiem, kā svinēsiet Lieldienas, vai krāsosit olas, nereti vecākā gadagājuma cilvēki saka: “Kam man to darīt, ja esmu viens?” Sev! Jo tieši tu sev esi vissvarīgākais. Tieši tu, nevis kāds cits dzīvo savu dzīvi. Svētkos tieši šī darīšana ir svarīga. Olu krāsošana nav tikai rezultāts – skaista ola uz galda. Tas ir process, kurā rokas darbojas, prāts nomierinās un cilvēks uztur saikni ar tradīcijām.
Līdzīgi ir ar šūpošanos. Var jau teikt – zinātniski neviens nav pierādījis, ka tos, kas šūpojas, odi kož mazāk. Bet varbūt tas nemaz nav būtiskākais. Svarīgs ir pats šūpošanās process – kustība, viegluma sajūta, bērnišķīgs prieks, kas uz mirkli atgriež vienkāršībā. Tā ir iespēja izkāpt no nopietnības un spriedzes.
Varbūt tieši šajās mazajās lietās slēpjas lielā atbilde – kā apklusināt pasaules troksni un atjaunot sevī iekšējo mieru.
