
Cilvēks nevar zināt visu. Es līdz šim nezināju, ka eksistē tāda lieta kā pabalsti (šobrīd – 1560 eiro mēnesī pirms nodokļiem), ko no pašvaldību budžetiem var saņemt bijušie pašvaldības domes vai padomes priekšsēdētāji vai viņu vietnieki, ja viņi atbilst konkrētiem kritērijiem. Tādu kārtību nosaka Pašvaldības domes deputāta statusa likuma 15.1. pants.
Smiltenē tāda pabalsta lieta kļuva “karsta” pēc tam, kad novada domes sēdes darba kārtībā bija iekļauts jautājums par pabalsta piešķiršanu bijušajam Smiltenes pilsētas domes un Smiltenes novada domes priekšsēdētājam Aināram Mežulim. Pašvaldība saņēma Aināra Mežuļa iesniegumu ar lūgumu piešķirt viņam ikmēneša pabalstu divu minimālo mēnešalgu apmērā, ko Smiltenes novada deputāti domes sēdē
19. martā arī akceptēja, ievērojot valsts likumu. Pabalsts regulāri tiks izmaksāts no Smiltenes novada pašvaldības budžeta līdzekļiem.
Sociālajos tīklos Ainārs Mežulis par šo pabalsta prasīšanu izpelnījies daudz negatīvu komentāru, taču viņš nav vienīgais tāda ikmēneša pabalsta saņēmējs. Smiltenes novada domes deputāts Ģirts Freibergs noskaidrojis, ka Smiltenes novadā 2025. gadā bijušajiem pagastu vadītājiem un mēriem pabalstos no nodokļu maksātāju naudas izmaksāti ap 83 000 eiro, ko kopumā saņēmuši deviņi cilvēki, un tagad tādu būs jau desmit. Šogad tas izmaksās ap 100 tūkstošus eiro.
Pēc man pieejamās informācijas, 2024. gadā Latvijā šo pabalstu saņēma 268 personas, un kopējās izmaksas gadā pārsniedza 2,2 miljonus eiro. Pabalsts tiek maksāts vairākās (ap 26) pašvaldībās. Tādi izdevumi, loģiski, ir slogs tagadējo pašvaldību budžetiem. Taču viss sākas no augšas, ‒ no Saeimas pieņemta un Valsts prezidenta apstiprināta likuma, kas uzliek vietvarām pienākumu šādus pabalstus izmaksāt.
Manā skatījumā lēmums par pabalstu piešķiršanu ilggadējiem pašvaldību vadītājiem un viņu vietniekiem ir interešu konflikts. Tā ir lobēšana. Daudzos sasaukumos Saeimā tikuši ievēlēti arī pašvaldību vadītāji, tātad viņi ir lēmuši vai nu par savu, vai savu kolēģu mūža maizi pabalsta izskatā.
Un nav svarīgi tas, ka pabalstiem tiek tērēta pašvaldību, nevis valsts budžeta nauda, ‒ sak, mēs, Saeima, taču valsts naudu nešķērdējam. Svarīgi ir tas, ka mūsu valsts augstākā lēmējvara uzskatījusi, ka ilggadēja pašvaldības vadītāja vai viņa vietnieka darbs ir svarīgāks par citiem darbiem un viņi ir privileģētāki par citiem iedzīvotājiem. Kur tobrīd, kad tika pieņemta šāda likuma norma, skatījās Valsts kontrole vai citas uzraugošās institūcijas, ej nu zini. Mūsu valstī jau notiek visādi brīnumi, mēs pat nezinām, kādi vēl līdzīgi likumi tikuši pieņemti un kādas vēl privileģētās “kastas” Latvijā izraudzītas.
Jāpiebilst, ka cita sasaukuma, proti, 13. Saeima aptvēra, ka pabalsti bijušajiem pašvaldību vadītājiem tukšo vietvaru maciņus un 2021. gadā norāva stopkrānu. Tie vietējie politiķi, kuri darba stāžu krāj pēc 2021. gada, uz pabalstu vairs nevar pretendēt. Un vēl, – jau minētais likums nosaka, ka pabalstu piešķir, pamatojoties uz personas iesniegumu. Ir iesniegums ‒ jāmaksā, nav iesnieguma – nav jāmaksā. Bet kāpēc nepaņemt naudu, ja var paņemt un pēc likuma pienākas?