Par spīti tam, ka vienu brīdi jaunā ģimene palika bez darba, daudzi vienaudži jau bija devušies peļņā uz ārzemēm, Sintija un Jānis Griezāni iegādājās zemes pleķīti Brantu pagastā un sāka to veiksmīgi apsaimniekot. Jau otro gadu tirdziņā Smiltenē nonāk abu audzētās zemenes – saldas, garšīgas un bioloģiski audzētas ogas. Papildu tam tiek audzētas avenes pārstrādei vīnā, taču ģimenes ieceres ir krietni lielākas.
“Apprecēju meiteni no Raunas, kuras vecāki jau divdesmit gadus nodarbojas ar zemeņu audzēšanu. Vienu brīdi klājās grūtāk, uz ārzemēm braukt negribējām, bet arī šeit, mēnesī pelnot minimālo algu, ģimeni uzturēt nevar. No sievas vecākiem dzirdēju, ka daudzi smiltenieši brauc pirkt zemenes pie viņiem uz Raunu. Tā nonācām pie secinājuma – kāpēc nepamēģināt pašiem? Sākumā viņi mums palīdzēja ar stādiem un padomu,” zemeņu audzēšanas pirmsākumus atceras J. Griezāns.Sintija Griezāne atklāj, ka sākotnēji viņai tomēr bijuši pavisam citi plāni. Pārceļoties no laukiem uz pilsētu, viņa sev nosolījusies, ka, pēc sešpadsmit zemeņu laukā pavadītiem gadiem, darīs ko citu. Pēc vairākiem veikalā nostrādātiem gadiem S. Griezāne sapratusi, ka tas tomēr nav domāts viņai – jādara tas, kas padodas vislabāk. “Tagad esam paši sev saimnieki. Darbs nebūt nav viegls. Šobrīd apkopjam divus ar pusi hektārus, no kuriem pushektārā aug zemenes. Lai ogas nodrošinātu visu sezonu, mums ir divas agrās, divas vidējās un divas vēlās šķirnes. Šogad pirmās zemenes priekš pašiem parādījās pirms Jāņiem, bet tirdzniecībā – pēc svētkiem. Viss atkarīgs no laikapstākļiem,” stāsta strādīgā ģimene.Tirdziņos, tāpat kā strādājot uz lauka, var sastapt tikai pašus. Izņēmums ir vīra ģimene, kura vai nu palīdz zemes darbos, vai arī pieskata abu gadu un trīs mēnešus vecos dvīņus. Griezāni darbojas pēc principa – nevis kvantums un papildu strādnieku algošana, bet paveikt darbu kvalitatīvi pašu spēkiem, pat ja reizēm tas ļauj naktī gulēt vien divas stundas. “Ja jutīsim, ka ir pieprasījums un ka spējam tikt galā ar visu, tad mazliet palielināsim apjomu, bet šobrīd cenšamies atrast balansu. Darbi šeit iesākas, tiklīdz pavasarī nokūst sniegs, un beidzas laikā, kad kokiem lapas krīt. Ar laiku šeit gribētu izveidot augļkopības saimniecību, kurā augtu ne tikai zemenes un avenes, bet arī vīnogas, ķirši un āboli. Vēl jau mums ir arī neliela piemājas saimniecība un mežs,” stāsta J. Griezāns.Vaicāts, kas rada lielāko gandarījumu šajā darbā, jaunais vīrietis atbild: “Tas, ka tu atnāc uz lauka un apēd pirmo ogu, kas tiešām ir garšīga un salda. Apziņa, ka tā nav poļu, bet pašu izlolota un bioloģiski izaudzēta oga. Arī klienti tirgū ir apmierināti, un tas rada lielāko gandarījumu par to, ko darām.” Protams, arī finansiālā neatkarība. Kā jebkurā uzņēmējdarbības jomā, iegūtie līdzekļi tiek apgrozīti, taču atliek arī pašiem. Kā atalgojumu par vasarā padarīto, ģimene katru rudeni sev uzdāvina kopīgu atpūtas braucienu pa Latviju. Šogad gan esot plānots kaut kas tālāks. Jaunā ģimene ir spilgts apliecinājums tam, ka laukos viss notiek, ja vien ir vēlēšanās, gribasspēks, uzņēmība un kārtīgs darbaspars. Šīs īpašības pāris vēlas iedot arī saviem bērniem, lai nākotnē viņi varētu pārņemt savu vecāku nodarbošanos un justies laimīgi savā dzimtenē.
