VĀRDOS
Tu meklē spēles vientuļi pie mēness raga, Ka naktī dzejas vārdus atsvied man. Tie šobrīd mani patiesākie draugi, Kas nemelo un tukši nerunā.
Tad, kad bezmiegs apkārt žogus satin, Kā smilgas skaru vārdus saķeru. Tie mēnessgaismas ēnās urdz kā strautiņš Un no dziļas krūzes veldzi lej.
Caur tavu silto roku kādreiz likto, Ap mani vārdi klusi spēlējas. Tagad neredzami savij lokus, Kur zaļiem asniem stipri pieķerties.
Man jāsteidz Dieva atvēlētā laikā Vēl ko jaunu vārdos sameklēt. Varbūt tai stīdziņā, kas sieta man ar tevi, Vēl atklāsmes kā kastaņsveces degs.
Vārdos izdejojam šonakt valsi, Kas Vecpiebalgas madarās ir austs. Sakrīt visi apkārt liktie žogi, Un vārdu melodijā sargāts miegs.
Kad mana dzīve aizvērs uguntiņas, No madarām es vārdus dāvāšu. Tad atkal kāda pēkšņi liktā roka, Atklāsmes tik balles kurpēs vilkt.
