Stāvu Palsas krastā. Virs galvas klusi un nerimtīgi šalc sirmie bērzi. Liekas – šajā šalkoņā saklausāmas pagājušo dienu atbalsis. Raugos nebeidzamajā upes plūdumā, ieklausos bērzu šalkoņā un saprotu, līdzi Palsas ūdeņiem aizskrējušas dienas – baltas un nebaltas, aizritējušas nedēļas – priecīgas un skumjas, pagājuši gadu – skaisti un neatkārtojami, katrs aiznesdams sev līdzi daudz laba, atstādams sirdī gan gaišus mirkļus, gan vilšanās sāpes.Bērzi, mīļie, baltie Palsmanes bērzi, liekas – jūs visvairāk zināt, jo esat tik daudz pieredzējuši. Jūs jau atceraties, kā pirms daudziem gadiem pie upītes atnāca mazi zēni un meitenes kopā ar pirmo audzinātāju Intu Krūmiņu (jāteic gan, ka pati pirmā skolotāja mums, ābečniekiem, bija Nellija Tīruma) un tieši pie Palsmanes bērziem tapa pirmā mūsu klases fotogrāfija. Kopš tā laika bijām bieži viesi upītes krastos, darījām gan darbus – stādījām bērzus, gan blēņas – lai piedod vides inspektori, bet bijām noklausījušies no pieaugušajiem un mēģinājām ar cimdiem rokās ķert nēģus pie Raibacu tilta.Bērzi, mīļie, baltie šalkotāji, pēc astoņiem gadiem atnāca padsmitnieki ar nopietnām sejām, noslēpumainām domām, saviem sapņiem, bet jūs pamanījāt arī mūsu skumjas, skumjas par to, ka jāšķiras no jums, Palsas un vienam no otra, šķiet, ka pieklusa pat upīte, lai saklausītu mūsu domas.Palsas krastā uzplauka atvadu ugunskurs, atsaukdams atmiņā pagājušo dienu priekus un bēdas. Izplēnēja ugunskurs, tālu aizvijās ceļi, bet palika atmiņas, tuvas un dārgas kā pirmo vizbulīšu ziedi, kā lakstīgalas dziesma, kā baltās ievziedu kupenas Palsas krastos. (1971. g. pavasarī)Atkal stāvu Palsas krastā, bet blakus man, ja vien es spētu sasaukt, no mums 14, kuri 1967. gadā beidzām Grundzāles pamatskolu, vairs būtu tikai otra Gunta, Daina, Anita, Zaiga, Rasma un Anna. Pārējie septiņi – Rudīte Eglīte-Caune, Rita Rabāce-Krastiņa, Māra Melle, Sarmīte Sarmule-Spuldzeniece, Jānis Pušpurs, Gunārs Vesmanis, Dainis Ziemiņš, tāpat kā audzinātāja Inta Krūmiņa un Ilga Bērziņa-Ziemiņa – jau Mūžībā. (2015. g. pavasarī)
