Nupat biju liecinieks, ka kāda pircēja cienījamos gados no Valgas centās pierunāt veikala “Top!” vadītāju Valkā paņemt atpakaļ tur nopirkto “Latvijas” sieru standartiepakojumā kartona kastītē, jo tas, lūk, smirdot. Ja smird, tātad vecs un sabojājies. Garām ejot, nevarēju paklusēt un aizliku labu vārdu, par šo Smiltenē ražoto siera šķirni. Diezin vai tas palīdzēja, jo garšas ir īpaša lieta un cilvēkam mūža otrajā pusē ir grūti pieņemt kaut ko jaunu un agrāk nezināmu. Tas arī nav vajadzīgs, jo garšu pasaule ir fantastiski plaša un katram tajā atvēlēts savs sektors. Atzīšos, neesmu nekāds dižais sieru fans un nepatērēju to lielos daudzumos, taču dažkārt ļoti sagribas tieši “Latvijas” sieru. Ja agrāk mans iecienītākais bija Trikātā ražotais “Krievijas” siers, tad tagad neapšaubāms favorīts ir Smiltenē gatavinātais “Latvijas” siers.Jā, tam ir specifisks amonjakam tipisks aromāts. Ir cilvēki, kas teic, ka šis siers smirdot pēc piesvīdušām zeķēm, taču gardēži tā nedomā un izbauda īpaši audzētās sēnītes garšu jeb glemi, kas piešķir šai siera šķirnei raksturīgo garšu un smaržu. Aromātu un garšu pasaule ir neparasti bagāta. Joprojām atceros īpaši saldās siļķes garšu kopā ar ļoti asiem svaigiem čili pipariem Dānijā. Esmu dzirdējis stāstus no cilvēkiem, kuri ēduši pūdēto Zviedrijas siļķi (surstromming) un pūdēto lasi. Man nav gadījies baudīt šo delikatesi, taču zinātāji stāsta, ka kārbu ar šo produktu nav ieteicams atvērt dzīvoklī, jo smaka esot neciešama. Esmu lasījis, ka Islandē gatavo pūdētās haizivis, bet Norvēģijā – foreles. Katram savs gardumiņš.
