FOTO: NO PERSONĪGĀ ALBUMA
Dzīvojam laikā, kad pasaule ir rokas stiepiena attālumā – pietiek ar vienu klikšķi, lai uzzinātu jaunākās ziņas, sazinātos vai dalītos savā viedoklī. Taču digitālajām iespējām ir sava cena – steiga, nepārtraukta informācijas plūsma un sajūta, ka nekad neesam līdz galam klātesoši. Kā šajā digitālajā troksnī nepazaudēt sevi un saglabāt savu identitāti? Uz šiem jautājumiem palīdz atbildēt sertificēta kouče, personāla vadītāja un zīmola “Pica Coach” dibinātāja un virzītāja Dace Apsīte-Pīča.
Tieši digitālās pārslodzes laikā arvien aktuālāks kļūst jautājums par autentiskumu – spēju saglabāt saikni ar sevi un palikt patiesam savām vērtībām. Kas ir autentiskums? Autentiskums nozīmē būt pašam – patiesam pret sevi. Taču ko īsti nozīmē būt pašam? Uz šo jautājumu nav vienas pareizas atbildes, jo to katrs var atrast tikai sevī. “Visdrīzāk sadzirdēt sevi nemaz nav tik vienkārši un nenotiek uzreiz. Tas sākas ar pavisam mazām lietām – šķietami nenozīmīgiem mirkļiem, sajūtām vai izvēlēm. Taču tieši šīs mazās lietas ir ļoti svarīgas, jo no tām veidojas viss pārējais,” stāsta kouče. Lai šo domu ilustrētu, viņa min piemēru no sportistu dzīves. Sportisti ir ļoti atšķirīgi – ar dažādu sagatavotības līmeni un mērķiem. Vieni mērķē uz olimpiskajām spēlēm un augstiem sasniegumiem, citi sporto galvenokārt savas veselības un labsajūtas dēļ, nevis rezultātu vārdā. “Līdzīgi ir arī ar autentiskumu un sevis apzināšanos – mēs katrs atrodamies savā ceļa posmā. Apziņa par sevi un savu iekšējo būtību katram būs citā līmenī. Tāpēc nav iespējams iedot vienu universālu recepti, kas derētu pilnīgi visiem,” uzsver Dace.
Sadzirdēt sevi
Dace dalās pieredzē, kā pati nonākusi līdz savam autentiskumam. Viņas gadījumā tas visizteiktāk noticis laikā, kad viņa mācījusies koučingu. Tieši mācību procesā bijis vairāk iespēju ieklausīties sevī – jo īpaši tāpēc, ka tam apzināti tika atvēlēts laiks. “Mācību laikā ļoti daudz dalījāmies savās sajūtās, pieredzē un pārdomās. Tas bija garš ceļš, kurā bija iespēja iepazīt sevi dziļāk. Man tas vienlaikus deva iespēju sajust un labāk saprast arī cilvēka iekšējo būtību,” stāsta Dace. Autentiskumu Dace salīdzina ar tālsarunu. “Ir situācijas un lēmumi, kuros mums jāpieņem izvēle, un tad mēs it kā mēģinām sazvanīt paši sevi – sadzirdēt savu iekšējo atbildi. Dažkārt mums izdodas sevi sazvanīt, bet sarunas laikā var rasties traucējumi, kas neļauj sevi sadzirdēt pilnībā,” viņa skaidro. Šie “traucēkļi” var būt dažādi – sabiedrības uzslāņojumi, pieņēmumi, aizspriedumi vai pieredze, kas gadu gaitā uzkrājusies un radījusi noteiktus priekšstatus, reizēm pat ierobežojot mūs. “Tā nu mēs zvanām sev – reizēm izdodas sazvanīt, reizēm ne. Taču pati cenšanās sadzirdēt sevi jau ir svarīga,” uzsver Dace. Viņa atgādina – autentiskums, tāpat kā sevis iepazīšana, ir process, nevis galamērķis – tas ir ceļš. Jo autentiskums nav statisks – tas mainās līdz ar mums pašiem.
Kad nav iekšējā miera
“Reizēs, kad sevi “nesazvanām” un nesaņemam skaidru iekšējo atbildi, lēmumu tomēr pieņemam, balstoties uz to, kā konkrētajā brīdī jūtamies. Taču pēc kāda laika parādās tāda kā rīvīte – sajūta, ka kaut kas nav līdz galam pareizi. Tā nav komfortabla. Iespējams, mēs to piefiksējam, bet varbūt arī ne,” stāsta Dace. Ko ar šādu sajūtu darīt? “Es parasti saku – ja tevi kaut kas kaitina, tas patiesībā ir burvīgi, jo tieši tad sākas īstā ieklausīšanās sevī. Neder citu piedāvāti mērķi vai dzīves virzieni. Ja kaut kas traucē, tas nozīmē, ka tas nav saskaņā ar tevi pašu. Rīvīte ir tā, kas neliek mieru,” uzsver Dace. Lai labāk sadzirdētu sevi, viņa ierosina katram izveidot savu nedēļas auditu – atskatīties uz paveikto, pieņemtajiem lēmumiem, sarunām un izvērtēt, vai ar tiem visiem ir iekšējs miers. Ja par kādu lēmumu vai situāciju parādās neērtības sajūta, ir vērts tajā iedziļināties. Viņa atgādina – ceļš uz sevis iepazīšanu un pieņemšanu ir laikietilpīgs process, kurā nekas nenotiek vienā dienā. “Tāpēc ir svarīgi būt saudzīgiem pret sevi, vienlaikus neapstāties savā iekšējā izaugsmē un sevis atklāšanā,” iedrošina Dace.
Ne visu vajag
Tev nevajag visu to, ko tev saka, ka vajag – skan viens no Daces moto. “Dzīvojam ļoti digitālā laikā, kurā viss apkārt nemitīgi runā. Visiem ir viedokļi, un nereti šķiet, ka tie visi ir pareizi. Taču kur šajā informācijas troksnī esi tu pats? Kas ir tas, kas tev patiešām ir vajadzīgs, un kas ir tikai tas, ko sabiedrība saka, ka vajag?” rosina aizdomāties Dace. Viņa norāda, ka mūsdienās mārketings ir īpaši attīstīts. “Protams, mārketings pats par sevi ir ļoti labs, taču kopā ar apkārtējiem trokšņiem tas bieži vien diktē, kas mums ir jānopērk un uz ko jātiecas. Mūsu iekšējā atbildība ir apzināties – ko mums patiesi vajag un ko izvēlamies tikai ārējas ietekmes dēļ,” uzsver kouče.
Daloties savos novērojumos mārketinga jomā, viņa stāsta par interesantu tendenci sociālajos tīklos gadu mijā. “Daudzi influenceri un digitālā satura veidotāji atklāti runāja par to, kas aizvadītajā gadā viņiem nebija izdevies, – par dzīves bedrēm, neveiksmēm un arī šķiršanos. Tā bija tendence būt patiesam un atklātam, kas veido piesaisti, bet piesaiste savukārt – lojalitāti,” skaidro Dace. Viņa aicina ikvienu kritiski izvērtēt savas izvēles un pieņemt tās apzināti. “Ja tiek piedāvāts kaut kas, kas nesaskan ar taviem mērķiem, ir vērts apstāties un sev pajautāt – vai man to tiešām vajag? Vai man patiesi nepieciešams tas, par ko šobrīd runā visi? Mūsdienās visi ir eksperti un visi zina, kā būtu labāk,” saka Dace un iesaka paanalizēt ikdienā pieņemtos lēmumus, atgādinot, ka katrs “jā” vienmēr nozīmē arī “nē” kaut kam citam, un katrs “nē” – “jā” kaut kam citam. Svarīgākais jautājums – vai šie lēmumi mūs tuvina tai dzīvei, kādu esam iztēlojušies kā savu labāko iespējamo?
Būt saimniekam savā dzīvē
Dace aicina atcerēties pamatprincipu – es pārvaldu to, kas ar mani notiek, nevis tas, kas notiek, pārvalda mani. Viņa norāda, ka mūsdienās apkārt valda daudz baiļu – bailes nepaspēt, neatbilst sabiedrības gaidām vai neatbilst kādiem noteiktiem standartiem. Tieši šajās bailēs nereti pazūd autentiskums, jo cenšamies darīt tā, kā dara visi citi. “Mēs baidāmies neatbilst normām, bet ir vērts sev pajautāt – kas īsti ir šis standarts? To taču kāds ir radījis,” uzsver Dace. Viņa piebilst, ka runa nav par pilnīgu visatļautību vai robežu neesamību. “Standarti un noteikumi ir vajadzīgi, taču būtiskākais jautājums ir – kā mēs pieņemam lēmumus par savām izvēlēm un robežām. Vai tie nāk no mums pašiem, vai arī no bailēm un ārējas ietekmes?” aicina aizdomāties speciāliste.
“Ir lietas, kuras mēs varam ietekmēt, un ir tādas, kuras – nē. Jautājums ir, ko mēs ar to darām. Vai turpinām cīnīties ar vējdzirnavām, vai arī paskatāmies no cita skatu punkta – ko es pats šajā situācijā varu darīt vai mainīt?” rosina aizdomāties Dace. Runājot par digitālajām lietām, viņas pieeja – apzināta izvēle. “Es izvēlos to, kas man palīdz būt autentiskākai, un digitālo laikmetu cenšos izmantot sev par labu,” viņa saka. Dace atgādina arī bieži dzirdēto teicienu – ja dzīve dod citronus, pagatavo limonādi. “Jautājums ir, kā mēs izmantojam to, kas parādās pie horizonta, arī tad, ja tas ir kaut kas jauns vai nezināms. Digitālais laikmets pats par sevi nav ne labs, ne slikts. Patiesībā nekas nav tikai balts vai melns – viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatāmies un ko no tā paņemam,” uzsver Dace. Viņa aicina domāt iespēju formātā – uzdot sev jautājumu: kādas ir manas iespējas? “Kādi ir mani “citroni” – tas, kas man ir dots, un kā no tā varu radīt ko garšīgu vai noderīgu?” saka Dace. Tas attiecas arī uz digitālajām un tehnoloģiju iespējām – uz to, kā mēs tās izmantojam savā ikdienā. “Digitālās tehnoloģijas var palīdzēt un atslogot mūsu laiku, lai mēs vairāk varētu nodarboties ar to, kas patiesi sagādā prieku,” rezumē Dace.
Aiz bailēm – iespēja
Tomēr nekas nenotiks pats no sevis – ir jārīkojas. Soli pa solim, regulāri. Regularitāti palīdz noturēt disciplīna – apzināta sevis disciplinēšana. “Aiz disciplīnas slēpjas daudz stāstu par motivāciju. Tas nozīmē, ka reizēm sevi nākas arī nedaudz piespiest,” saka Dace. Viņa vēlreiz aicina veikt auditu – šoreiz jau plašāk, analizējot savu dzīvi kopumā. “Kur es šobrīd esmu? Kāda ir mana reālā situācija? Ir vērts pierakstīt visas iekšējās bailes, kas kavē pieņemt jaunus izaicinājumus un neļauj doties uz priekšu. Tieši aiz bailēm bieži slēpjas iespēja spert nākamo soli,” iesaka Dace. Lai to ilustrētu, Dace izmanto salīdzinājumu ar bērna bailēm no tumsas. “Bērnam šķiet, ka istabas stūrī kāds ir. Mēs ieslēdzam gaismu, paskatāmies – un tur neviena nav. Novēlu ikvienam ieslēgt gaismu savām bailēm pretī,” iedrošina kouče.
