133. turpinājums. Šajā nacionālās izglītības programmā Berklavs pieļāva tikai vienu izņēmumu, proti, kad kādā specialitātē Latvijai vajadzīgi tikai daži cilvēki, tad lietderīgāk būtu jauniešus sūtīt mācīties uz Ļeņingradas vai Maskavas augstskolām.
133. turpinājums
Šajā nacionālās izglītības programmā Berklavs pieļāva tikai vienu izņēmumu, proti, kad kādā specialitātē Latvijai vajadzīgi tikai daži cilvēki, tad lietderīgāk būtu jauniešus sūtīt mācīties uz Ļeņingradas vai Maskavas augstskolām. Tāpat Berklavs ar skaitļu un faktu analīzi centās pierādīt, cik neizdevīgi Latvijā attīstīt rūpniecības nozares, kurām visas izejvielas jāved gandrīz vai no Tālajiem Austrumiem, bet gatavā produkcija tiek patērēta citās republikās.
Man līdzās sēdēja rajona plānu daļas vadītājs Dāvids Levins, kurš man reizes divas piegrūda ar elkoni un satraukts čukstēja ausī:
— Viņš ir traks! Tas labi nebeigsies.
Mājupceļā vēlreiz šo tēmu pārrunājām. Sacīju, ka, pēc manām domām, Berklavs runāja visai sakarīgi, jo savas idejas pamatoja ar konkrētiem skaitļiem. Tas viss taču bija balta taisnība. Tomēr Dāvim dzīves pieredze lika būt uzmanīgākam:
— Pareizi jau ir, bet tā taču nedrīkst runāt publiski!
Kādu mēnesi vēlāk notika rajonu izglītības nodaļu vadītāju seminārs. Ministrs Vilis Samsons toreiz stādīja mums priekšā Eduardu Berklavu, kurš klāstīja savas idejas, tikai krietni īsāk un cenšoties saistīt ar jaunākajiem partijas lēmumiem, kas paredzēja gan pāreju uz vispārējo astoņgadīgo izglītību, gan “skolas sakaru nostiprināšanu ar dzīvi”. Cik atceros, nevienam nekādas neskaidrības neradās, augstais viesis likās ļoti nevaļīgs, tāpēc tūlīt pēc referāta abi ar Samsonu aizgāja, galvas augstu izslējuši. Prātā Berklavs palicis kā diezgan kundzisks vīrs ar ļoti kategorisku runas manieri. Šādi ļaudis parasti necieš iebildumus. Bet tādi jau mēdz būt visi karjeras cilvēki — kādi toreiz, tādi mūsdienās. Tomēr Berklava darbība, kaut varmācīgi pārtraukta, latviešiem iedvesa zināmu pašapziņu un cerību. Sīko priekšnieciņu aprindās gan nejuta, ka Berklavu kāds būtu nožēlojis, šie ļaudis vismīļāk mēdza patrīt mēles par kāda augstāka priekšnieka krišanu nežēlastībā. Tautā to uzņēma kā kuro reizi — atbilstoši mirkļa noskaņojumam. Varēja dzirdēt gan nožēlu par to, ka “nozūmēts” viens kārtīgs latvietis, bet varēja palaist arī kādu anekdoti. Tāpat jau cilvēki zināja, ka Berklavs izsūtīts uz Vladimiru, ka tur viņu vienreiz izsaucis pie sevis apgabala Pirmais un jautājis:
— Biedri Berklavs, sakiet atklāti, kāpēc Latvijā jūs tik šausmīgi neieredz?
— Apgalvo, ka es esot buržuāziskais nacionālists.
— Kāds šausmīgs apvainojums: buržuāziskais… Bet varbūt vienkārši nacionālists?
— Kāda tur starpība? — atjautājis Berklavs.
***
Ja runā par lieliem priekšniekiem, tad jāatzīstas, ka esmu bijis pazīstams arī ar dažiem ģenerāļiem. Visai kolorītas personības.
Vadot skolu novadpētnieku darbu, nereti gadījās sastapties ar bijušajiem frontes ģenerāļiem. Sevišķi aktīvs militārās vēstures pētnieks bija ģenerālmajors Pēteris Baumanis, latvietis, kurš latviski gan saprata, bet praktiski nerunāja. Izskatās īsts armijnieks, stalts un ar zināmu šarmu apveltīts sirmgalvis. Būdams tipisks štāba darbinieks, viņš krasi atšķīrās no vairuma bijušo daļu komandieriem, viņa ārējais inteliģentums viesa uzticību. Viņš daudz palīdzēja skolām noskaidrot Otrā pasaules kara notikumus, tomēr kā vēstures pētnieks bija samērā paviršs, tāpēc īstie vēsturnieki viņu ne visai augstu vērtēja.
Turpmāk vēl.
