Atceramies 1941. gada
14. jūnijā un citās represijās cietušos un gūstam atziņas, ko nodot nākamajām paaudzēm.
Lasot un uzklausot represēto atmiņu stāstus, tajos rodamas dzīvi apliecinošas atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Visi stāsti vēsta, ka cilvēks dzimis dzīvei un mīlestībai. Tajos atrodamas arī būtiskas atziņas nākamajām paaudzēm.Atmiņas caurvij doma, ka cilvēki neticēja, ka godīgu, strādīgu un politikā neiesaistītu cilvēku izsūtīs. Tomēr klusās cerības izrādījās rūgti maldi. Ļaudis zināja par sarkano teroru Padomijā, Hitlera bandu ārdīšanos Vācijā. Agresija tur un citur pieņēmās spēkā kā inde, kas plūda pāri robežām – Itālijā Musolīni režīms, Spānijā Franko diktatūra. Pasaule juka prātā. Tomēr prātīgais latvietis paļāvās, ka tas nenotiks pie mums un uz mums neattieksies. Represētā Ilga Graudiņa, kurai izsūtīšanas brīdī bija 15 gadi, arī cerēja, ka “mani, meiteni, kas no esošās politikas neko daudz nesaprata, neviens neaiztiks. Bet notika pavisam citādāk”. Agresija ielauzās arī Latvijā. Tūkstošiem cilvēku lopu vagonos tika izsūtīti uz Sibīriju, kur tika pakļauti vergu darbam, badam un salam. Lai tas neatkārtotos, ļaunums jāaptur savlaicīgi.Represētā Austra Jurgena savās atmiņās un uzrunās arvien atgādina: “Esiet modri!”Patiesība jāzina visās tās izpausmēs, lai atpazītu tuvojošos ļaunumu. Patiesībai jāuzvar, un tā jānodod nākotnei.Jaunu cilvēku ieplūdums represēto aktivitātēs neļauj šīs vēstures lappuses aizvērt un aizmirst. Smiltenes, Alūksnes, Cēsu un citu novadu represēto apvienības, saprotot šo paaudžu pārmantojamības svētību, savā darbā iesaista jaunatni. Un izrādās – mūsu bērniem tas interesē, viņi vēlas līdzdarboties.Pārsteidzoša ir arī atmiņās gūtā atziņa, ka represētajos ļaudīs nav ļaunuma un atriebes alkas. Viņi spēj cerēt un redzēt skaisto, lai kā arī dzīve tos šausta. Aija Veisa, kura divu gadu vecumā izsūtīta uz Krasnojarskas novadu, raksta: “Bet vasaras tur ir skaistas – košām dažādām puķēm, arī saulainas. Uznāk pērkons, nolīst un atkal saule. Saulainā laikā varēja redzēt, ka spīd Sajānu kalnu ledāji, kaut bija tālu.”Šie ļaudis, nesot ciešanu krustu, pāri tam arvien cēluši svētību rūpēties par tuvākajiem, lai tie izdzīvotu un atgrieztos Dzimtenē – Latvijā.
