Normāli pavadot laiku kopā ar draugiem, pēkšņi iezvanās mobilais tālrunis. Ekrānā parādās vārds “mamma” vai “tētis” vai kaut kas līdzīgs atkarībā no tā, kā katrs pusaudzis dēvē savus vecākus un kurš no viņiem tobrīd piezvana.
Normāli pavadot laiku kopā ar draugiem, pēkšņi iezvanās mobilais tālrunis.
Ekrānā parādās vārds “mamma” vai “tētis” vai kaut kas līdzīgs atkarībā no tā, kā katrs pusaudzis dēvē savus vecākus un kurš no viņiem tobrīd piezvana.
Tālāk seko jautājumi: “Kur tu esi? Ko dari? Kad būsi mājās?”
Vai tavi vecāki pārmērīgi kontrolē tavu dzīvi? Šis jautājums pusaudžiem ir aktuāls, jo viņi paši jūtas gana lieli, bet vecākiem (vismaz vienai daļai) viņi joprojām ir bērni, par kuriem jāuztraucas.
Ko par to domā padsmitgadnieki? Lai uzklausītu viņu viedokli, “Ziemeļlatvijas” izvēle bija pilnīgi nejauša: intervēt pirmos pretimnācējus pie redakcijas Smiltenē. Tās izrādījās Linda Mūsiņa un Lita Bodniece. Abas mācās 9. klasē.
Lūk, viņu viedokļi.
Lita Bodniece (16 gadu): – Vecāki savu gribu man pārāk neuzspiež, bet kontrolē gan arī, piemēram, nosaka laiku, cikos jāierodas mājās. Tas ir ap pulksten 24. Man ir 16 gadu, tāpēc drīkstu tik vēlu atrasties uz ielas. Tad vēl jāpasaka, kur tobrīd esmu. Zinu, daudzi uzskata, ka tā ir pārlieku liela kontrole. Taču es tā nedomāju. Uzskatu, ka jāpasaka vecākiem, lai viņi nenervozētu.
Taču viņiem nevajadzētu iejaukties bērnu privātajā dzīvē. Nevajadzētu lasīt viņu vēstules e-pastā un īsziņas mobilajā telefonā. Mācības gan vajadzētu kontrolēt.
Linda Mūsiņa (16): – Mani vecāki dažreiz kontrolē, dažreiz – ne. Bieži piezvana un paprasa, kur esmu, lai neuztrauktos. Ja pirmo reizi piezvana, tad tas nekaitina, bet, ja sāk jau zvanīt vairākas reizes pēc kārtas, tad gan.
Mājās man jābūt pirms pulksten 24, bet, ja ir dzimšanas dienas vai kas, tad varu būt arī vēlāk. Tas atkarīgs no situācijas, kur dzīvo draugi, pie kuriem ciemojos. Vecākiem vajadzētu kontrolēt bērna mācības, lai viņš pildītu mājas darbus, būtu kaut cik sekmīgs, mācītos atbilstoši spējām un nenolaistos zemāk par tām.
Pārāk liela kontrole ir tad, ja vecāki sāk jaukties privātajā dzīvē un teikt, “labāk dari tā un šitā”, lai gan tas attiecas uz manu privāto dzīvi. Zinu, ka kādā ģimenē ir tā, ka vecāki ir naidos un tāpēc neļauj bērniem draudzēties. Neuzskatu, ka tas ir pareizi. Bērnam pašam jāizvēlas, ar ko viņš grib draudzēties.
Abas meitenes atzīst, ka arī vecvecāki cenšas kontrolēt mazbērnus. Viņu aizrādījumi vairāk attiecas uz izskatu. “Matus krāsot nedrīkst. Ar pliku vēderu staigāt nevar,” piemērus min Linda un Lita. Viņas spriež, ka vecvecāki domā kā savā jaunībā, taču tagad dzīve ir ievērojami mainījusies.
