Laima Freimane, pensionāre: – Ko tas dos, ja sāksim kliegt un brēkt! Katru dienu kāda pārtikas prece kļūst dārgāka. Kā ēdām maizi, tā arī ēdīsim.
Laima Freimane, pensionāre:
– Ko tas dos, ja sāksim kliegt un brēkt! Katru dienu kāda pārtikas prece kļūst dārgāka. Kā ēdām maizi, tā arī ēdīsim. Esmu jau pieradusi, ka jāpērk tikai pats nepieciešamākais, lai varētu iztikt. Mēs – pensionāri – neko daudz nevaram atļauties.
Indris Rabuško, pensionārs:
– Slikti jau tas būs, bet neko nevar darīt. Esmu pieradis pirkt dārgu maizi, jo garšo rupjmaize, kura veikalā pārdot par vienu latu un 14 santīmiem. Kā būs, tā būs, neko jau nevaram darīt.
Zinaīda Plociņa, pensionāre:
– Veikalos galvenokārt meklēju nocenotu maizīti. Pensijā saņemu 95 latus, bet par dzīvokli jāmaksā 60 latu. Kā lai iztiek? Veikalu plauktos meklēju lētāku pārtiku. Vairs jau nav spēka ne runāt, ne kliegt, jo katru mēnesi kaut kam sadārdzinās cena.
