Beļģija ir slavena ar savu alu, frī kartupeļiem, šokolādi un vafelēm. Visām šīm gastronomiskajām lietām, izņemot vafeles, galvaspilsētā Briselē ir savs muzejs. Plānojot Briseles apmeklējumu janvāra izskaņā, man kā izteiktam saldummīlim bija skaidrs, ka apskatāmo objektu sarakstā noteikti jāiekļauj šokolādes muzejs.
Pa kakao pupu ceļu
Spriežot pēc internetā atrodamās informācijas, Briselē ir vairāki muzeji, kas stāsta par šokolādes vēsturi, virkne šokolādes darbnīcu, kurās piedāvā konfekšu gatavošanas meistarklases un degustācijas, kā arī vairāki simti šokolādes veikalu.
Es izvēlējos muzeju, kas atvērts 1998. gadā un ir vistuvāk slavenākajai Briseles skulptūrai — čurājošajam puisēnam. Pirmo reizi gan pasoļoju tam garām, jo norāde uz muzeju ir pavisam necila, atrodas diezgan augstu un pats muzejs ir dziļi iekšpagalmā. Taču ekspozīcija ir lieliska! 1200 kvadrātmetros 18 istabās divos stāvos ir plaša ekspozīcija, kas stāsta par šokolādes vēsturi 5000 gadu garumā no maijiem un actekiem, kad cilvēki pirmo reizi iepazina kakao pupas un sāka tās izmantot. Lai iepazītu muzeja izstādes, kas ļauj izsekot kakao pupu ceļam līdz Eiropai, iepazīt to audzēšanas un pārstrādes nianses, ērti var izmantot audiogidu, kas tiek piedāvāts vismaz piecās valodās.
Trusis desmit kakao pupu vērts
Šodien mēs jebkurā veikalā varam iegādāties šokolādes tāfelīti vai konfektes, bet pirms daudziem simtiem gadu tā bijusi ekskluzīva lieta, kas pieejama tikai turīgiem aristokrātiem. Šokolāde, tāpat kā kakao koki, cēlusies no Vidus un Dienvidamerikas. Maiji un acteki izsenis izmantojuši samaltas un grauzdētas kakao koka augļu sēklas (kakao pupiņas) dzērienu gatavošanai. Vārds “šokolāde” cēlies no acteku vārda xocolātl (rūgtais ūdens), ar ko acteki apzīmēja kakao dzērienu. Interesanti, ka maiji to lietojuši karstu, bet acteki — pasnieguši aukstu. Agrāk šokolādi lietoja kā rūgtu dzērienu, pievienojot tam dažādas garšvielas. Tikai 18. gadsimtā Eiropā šim dzērienam sāka pievienot cukuru un pienu, padarot to maigāku, garšīgāku un arī plašāk lietojamu.
Maiji un acteki savulaik kakao pupas līdzās zeltam izmantoja norēķiniem, jo tās bija vieglas, ērti pārvietojamas un grūtāk viltojamas nekā monētas. Teiciens, ka nauda aug kokos, nav no zila gaisa radies. Ņemot vērā šo apstākli, tad nauda tiešām augusi kokos. Muzejā atrodamā informācija vēsta, ka vienu kakao pupu pāksti varēja iemainīt pret tomātu, par divām iegādāties olu, par desmit — trusi, bet par simts — vergu. Daudzās Dienvidamerikas valstīs kakao pupas kā norēķinu līdzeklis pastāvēja līdz pat 18. gadsimtam.
Ar erotisku pieskaņu
Eiropā šokolāde ievesta pēc Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un aristokrātu aprindās īpašu popularitāti ieguva 17. un 18. gadsimtā. Lielās cenas dēļ vienkāršie iedzīvotāji šokolādi tolaik atļauties nevarēja. Eiropas klimatiskie apstākļi kakao koku audzēšanai nebija piemēroti, tāpēc izejvielas bija jāieved no citām valstīm. Ar šokolādi saistās arī vairākas leģendas. Viena no tām vēsta, ka karsto šokolādes dzērienu labprāt baudījis Kazanova, jo uzskatījis, ka tā veicina potenci un vīrišķo spēku. Un, ja tajā laikā dāmu uzaicināja uz tasi šokolādes, tad bija skaidrs, ka vakaram būs draisks vai romantisks turpinājums. Šokolāde bija iecienīta karaļnamos, un daža karaļa sieva baudījusi pat 4 — 5 tasītes šokolādes dienā. Šokolādes dzēriens tika gatavots īpašās kannās un pasniegts īpašos porcelāna, keramikas vai sudraba trauciņos. Muzejā apskatāma plaša šo trauku kolekcija un var uzzināt, ar ko tad atšķiras šokolādes dzēriena kanna no kafijas kannas.
Ražošanas līdere
Beļģija tiek uzskatīta par Eiropas līderi šokolādes ražošanā. Tieši beļģu meistari izgudroja šokolādes konfektes ar pildījumu un pralinē. Iepazīstot muzeja ekspozīciju, katrā stundā un pusstundā var vērot nelielu paraugdemonstrējumu, kā top gardās šokolādes konfektes, un jau pēc 15—20 minūtēm arī nogaršot slaveno Beļģijas pralinē. Arī pa ceļam, apskatot muzeja eksponātus, var gan izbaudīt dažādu šokolādes garšvielu aromātus, gan nobaudīt arī vairāku veidu šokolādi.
Mūsdienās Beļģijā šokolāde ir ļoti populāra, katru gadu tiek saražotas un plaši eksportētas 20 172 tonnas. Starp citu, lielākais šokolādes pārdevējs pasaulē ir Briseles lidosta, kur gadā tiek pārdotas 860 tonnu šokolādes.
Interesanti, ka Beļģijas šokolādes sastāvs tiek regulēts ar likumu jau gandrīz divsimt gadu. Tika noteikts tajā jābūt vismaz 35 % tīra kakao, lai novērstu šokolādes viltošanu ar zemas kvalitātes taukiem no citiem avotiem. Tradicionālo ražošanas metožu ievērošana palīdz arī uzlabot Beļģijas šokolādes kvalitāti. Jo īpaši tiek izmantoti augu tauki, un daudzi uzņēmumi šokolādi gatavo ar rokām, taču tas ir rūpīgs process, kas izskaidro mazo, neatkarīgo šokolādes veikaliņu izplatību, tos īpaši iecienījuši tūristi. Slaveni šokolādes uzņēmumi, piemēram, “Neuhaus” un “Guylian”, stingri ievēro tradicionālās (un dažreiz arī slepenās) savu produktu receptes.
