FOTO: NO PERSONĪGĀ ARHĪVA
Laukos ziemas spelgonī ne vienam vien domas un darbi raisās uz pavasara pusi. Raunas pagasta saimniecībā “Kalna Kauliņi” jau labu laiku kūtiņā čiepst dažādu šķirņu cālēni. Kamēr vistas gaida, kad tiks garākās pastaigās, jaunā paaudze jau tagad ir gatava ceļot uz jaunām mājām.
Saimniecībā “Kalna Kauliņi” saimnieko Agita un Raivis Vanceri, tur tiek attīstīta šķirnes putnu audzēšana. Saimniecībā var sastapt visai neierastus mājputnus. Putnkopībai Agita un Raivis pievērsās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad no pilsētas pārcēlās uz laukiem. Labiekārtojuši veco kūti un nolēmuši pievērsties mājputnu audzēšanai, viņi turpina augt šajā nozarē.
Putnkopību viņi sauc par savu lielo uzdrīkstēšanos, jo visu apguvuši pašmācības ceļā. Saimnieki ir pārliecināti, ka jāiet laikam līdzi, tāpēc joprojām smeļas jaunas zināšanas dažādos kursos un internetā.
“Ir ļoti daudz iespēju, tikai jāatrod tā sava niša, kur gribi iet. Sapratām to, ka labāk nesaķert visu uzreiz, tūlīt. Labāk paņemt lēnām, pakāpeniski kaut ko attīstīt, pilnveidot. Nostabilizēties. Latvijā šķirņu cāļu audzēšana nav tik izplatīta, tāpēc arī sākām palēnām domāt kaut ko, kas mazāk izplatīts, lai lielāka iespēja uz kaut ko izsisties,” uzsver Agita Vancere.
Vanceru ģimenē uzsver, ka lauki dod iespēju īstenot sapņus un pašrealizēties, darot to, kas patiesi sagādā prieku. Svarīgs bija arī ģimenes atbalsts un iespēja izmantot ģimenes īpašumu, lai sāktu savu putnkopības ceļu. Pastāvīga mācīšanās, pacietība un spēja pakāpeniski attīstīt savu nišu ļāvusi viņiem apgūt šķirnes putnu audzēšanu, kas Latvijā vēl nav plaši izplatīta. Vēlme piedāvāt cilvēkiem kaut ko neparastu un skaistu, kā arī rūpes un mīlestība pret dzīvniekiem kļuvusi par viņu ikdienas motivāciju. Tā “Kalna Kauliņos” šķiļas ne tikai cāļi, bet dzimst arī idejas, kas iedvesmo sekot saviem sapņiem un atrast savu vietu laukos.
Putnkopībā ar jaunu piegājienu
Jāteic, ka šobrīd šķirnes putnu audzēšanā “Kalna Kauliņos” ir atdzimšanas periods. Proti, divus gadus no saimniekošanas laukos tika paņemta pauze, kad abi ar vīru dzīvojuši Ogres pusē. Šo laiku Agita sauc par atpūtas periodu, bet nu jau labu laiku ir atpakaļ Raunā un gatavi ar joni pievērsties šim rūpalam. “Nedaudz vajadzēja atslodzi no visa, lai uzņemtu spēkus un saprastu, ka vēlamies attīstīt tieši šo uzņēmējdarbības virzienu. Kad mums bija tā pauze, varējām uz visu paraudzīties no malas. Jā, pārdevām putnus un kaut ko no saimniecības aprīkojuma, taču inkubators un brūderis ‒ iekārta ar sildelementiem dzīvnieku mazuļu apsildīšanai pirmajās dzīves dienās ‒ mums bija palicis. Tas viss ir. Šobrīd ejam attīstības ceļu. Visu laiku attīstāmies,” saka Agita.
Viņa min, ka saimniekot sākuši ar fabrikas putniem, taču pamazām skatījušies citu pieredzi, līdz nolēma nomainīt uz interesantākām un krāsainākām šķirnēm.
Agita ir no Cēsīm, bet Raivis no Rīgas. Iepazinušies un, ilgi nedomājot, nolēmuši, ka jāprecas. Uz laukiem pārcēlušies jaunības trakumā.
“Mācījos 11. klasē, kad apprecējāmies. Drīz vien pieteicās pirmais bērniņš. Tas man bija brīdis, lai izdomātu, ko vēlos dzīvē darīt. Tas bija kā papildu stimuls, motivācija, ka man nevajag traukties pasaulē pēc nezin kādas izglītības. Patiesībā es varēju likt lielā tos resursus, kas mums bija. Paralēli tam visam visu laiku tramdīja doma, ka vēlos nodarboties kādā lauksaimniecības virzienā, kas būtu saistīts ar zemi un dzīvniekiem. Arī vīrs bija par šo domu, ieteica darboties laukos. Manai mammai Raunas pusē bija lauku īpašums, kas mantots no vecvecākiem. Vienkārši kāda ideja radās – vīrs teica: “Pamēģinām putnus!” Un tā arī sākām ar vecās kūts atjaunošanu. Tobrīd radās ideja par šķirnes putnu audzēšanu, kas Latvijā vēl nebija ļoti izplatīta, bet interese par to pieaug. Pirmās šķirnes vistas uz “Kalna Kauliņiem” atceļoja no Madonas. Pēc cāļiem esam devušies arī uz Lietuvu un Poliju. Sākām ar tradicionālajiem fabrikas putniem izmēģinājumam. Taču diezgan drīz sapratām, ka gribas kaut ko interesantāku – vistas skaistās krāsās. Pamazām nomainījām fabrikas putnus uz šķirņu vistām, skatījāmies vietējo audzētāju pieredzi un izvēlējāmies dažādas interesantas šķirnes,” atklāj Agita.
Patlaban Raivis strādā algotu darbu celtniecības nozarē un šobrīd ir Norvēģijā. Agita ikdienā rūpējas par meitām un saimniecību, kurā vēl bez vistām ir arī truši.
Piedāvā neparastas mājputnu šķirnes
Vairāki desmiti cāļu pieejami jau tagad. Pārsvarā dažas dienas veci. Šobrīd saimniecībā ir ap 100 dējējvistām, septiņas Kubaņas zosis, vairāki auntruši un Kalifornijas šķirnes truši.
Vecajā kūtī vistām ierīkota daudzdzīvokļu māja. Katra šķirne dzīvo savā nožogojumā. Katrā barā parasti ir viens gailis, reizēm kādai šķirnei divi, atkarībā no vistu skaita. Turpat ierīkotas dēšanai ērtas kastes. Kā saka saimniece, aukstajā laikā uz kūti jādodas ik pa pāris stundām un burtiski jāvaktē olas. Aukstums dara savu. Svarīgi olas pagūt salasīt laikus, lai tās nedabū sasalt. Tad inkubēšanai tās vairs nebūs derīgas.
“Kalna Kauliņos” ir dažādu krāsu bramas vistas ‒ sudraba irbju, baltās, melnās un Isabella, kā arī australorpi, sudraba viandotes un divu krāsu leghornes – sudraba un porcelāna.
“Visas minētās ne tik bieži sastopamas lauku sētās, bet kļūst arvien populārākas. Cilvēkiem gribas kaut ko jaunu un neredzētu, tāpēc tie labprāt vistu ganāmpulkus papildina ar arvien jauniem īpatņiem. Man pašai laikam visvairāk patīk Isabella bramas, kas ir dekoratīva un daļēji gaļas šķirne. Putniem ir sulīgs, skaists apspalvojums. Tāds piesātināts lavandas pelēks tonis, kas ziemā ir gaišāks, bet vasarā nedaudz tumšāks. Starp citu, šo bramas vistu uzraugs gailis ir ļoti draudzīgs un drošs. Vienmēr mani sagaida kūtī un burtiski ir gatavs ēst no rokas. Man viņš ir gluži vai mīļgailis,” stāsta saimniece.
Viņa teic, lai gan kūtī nemaz tik silts šobrīd nav, vistas ir naskas uz dēšanu. “Olas gan nepārdodam, tik cik pašpatēriņam. Vistas ir sākušas dēt, un pašpatēriņam tik daudz mums nevajag, tāpēc likām olas inkubatorā. Lielākajā inkubatorā ir vieta 700 olām, tik daudz reizē nekad neliekam, bet organizējam šo procesu pa vairākiem posmiem. Jau decembrī izšķīlās pirmie cāļi, arī janvārī kādi. Interese šobrīd nav liela, jo visi gaida pavasari, ne visiem ir iespējas nodrošināt piemērotus apstākļus cāļiem. Šādā aukstumā pieprasījums ir mazāks, bet, tiklīdz laiks sāks lutināt ar pavasarīgākiem laikapstākļiem, domājams, ka klientu netrūks. Ir kas gaida, kad cālīši izaugs lielāki. Katrā ziņā pie mums cāļu tirdzniecības sezona ir sākusies. Ja kādam ir interese, droši var sazināties sociālajos tīklos,” uzsver Agita un piebilst, ka intensīvākais pieprasījuma laiks ir no marta sākuma līdz aprīlim. Kad beidzas lielais aukstums, cilvēki aktīvāk sāk domāt par cāļu iegādi.
Taujāta par lielākajiem izaicinājumiem šajā ziemā, Agita teic: “Ziemā lielākais izaicinājums ir aukstums. Grūtākais ir tieši nodrošināt siltu ūdeni, jo tas ļoti ātri aizsalst. Tad, ja godīgi, nākas izlīdzēties ar bļodā sabērtu sniegu, tā var darīt. Vistas jūtas labi. Ir dzirdēts, ka citiem vistas šajā ziemā jau apsaldējušas sekstes. Ne visu kūti varam apsildīt ar sildierīcēm.”
Protams, elektrības rēķins ziemas mēnešos ir ievērojams, bet neko darīt nevar, bez siltuma arī neiztikt. “Kūts mums ir sadalīta pa zonām, ja var teikt. Kaut elektrības patēriņš liels, telpa jāsilda. Mums ir saliktas LED lampas, lai taupītu elektrību. Vissiltākā zona ir, kur atrodas inkubators un brūderis. Tur vidēji ir 20 grādi plusā,” viņa saka un piebilst, ka 1. februāra rītā termometra stabiņš fiksējis vairāk nekā mīnus 25 grādus zem nulles. Līdz šim tā bijusi dzestrākā diena šai ziemā “Kalna Kauliņos”.
Šobrīd saimnieki neatklāj visas kārtis, bet teic, ka plānu ir daudz. Putnkopībā viņi saredz perspektīvas attīstībai, tāpēc šogad startēs kādā no LAD projektiem, kā arī lolo sapni, ka ar laiku varētu attīstīt arī nelielu apskates saimniecību.
#SIF_MAF2025
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
