Februāri latviešu tradīcijās dēvē par sveču mēnesi. Tieši 2. februāris ir Sveču diena, kad ir ziemas vidus, kas dod cerību, ka tumšākais laiks pamazām paliek aiz muguras. Šodien jau ir 3. februāris, un tas nozīmē, ka esam šo bargo ziemu pieveikuši vairāk nekā uz pusi. Pat ja ārā vēl valda sals, apziņa par to vien sasilda.
Ziema vienmēr ir bijusi pārbaudījumu laiks. Īsās dienas, tumšie vakari un aukstums ietekmē gan dabu, gan cilvēku. Janvāris šogad neliedza neko – bija gan spelgonis, gan sniegs, gan ass vējš. It kā daba vienā mēnesī būtu nolēmusi parādīt visu ziemas raksturu uzreiz. Ziema ir skaista, bet tā prasa izturību.
Mūsu senči to ļoti labi saprata. Dzīvojot ciešā saskaņā ar dabu, viņi prata ne tikai izturēt aukstumu un tumsu, bet arī sevi uzmundrināt. Senči jau sen bija izrēķinājuši ziemas gaitu un ieviesuši nozīmīgu dienu – Sveču dienu. Tā kļuva par simbolisku atskaites punktu, kas deva cerību un sajūtu, ka tumšākais laiks ir gandrīz aiz muguras.
Sveču diena latviešu tautas tradīcijās bija diena, kad lēja sveces. Ticēja, ka tieši šajā dienā lietās sveces dod gaismu, siltumu, svētību un aizsardzību visam gadam. Tautas ticējumi vēstīja – ja Sveču dienā spīd saule, pavasaris būs vēls, bet, ja apmācies vai snieg, pavasaris nāks ātrāk. Tas bija atskaites punkts, kad ziemas darbi tika nolikti malā un domas arvien vairāk sāka vērsties uz pavasara plāniem un jauniem sākumiem.
Man pašai mīļākais gadalaiks ir pavasaris. Tad seko vasara, rudens un tikai pēc tam ziema. Pēc šīs saltās ziemas pavasari gaidu it īpaši. Gaidu brīdi, kad saule sāk sildīt ne tikai zemi, bet arī cilvēku noskaņojumu. Gaidu putnu čivināšanu, pirmos sniegpulkstenīšus un sajūtu, ka viss atkal sākas no jauna.
Šogad man bija iespēja sveču mēnesi iesākt, pašai piedzīvojot sveču liešanas procesu. Tas prasa pacietību, rūpību un uzmanību pret katru niansi – pareizi sagatavotu vasku, precīzu temperatūru un akurātu darbu. Taču pats vērtīgākais šajā procesā ir sajūtas. Liesmas gaismā rodas miers, cilvēcīgs siltums un saliedētība.
Svece nav tikai gaismas avots. Tā ir simbols tam, ka arī tumšākajā laikā cilvēks spēj radīt gaismu pats. Lai ziema mūs saudzē un lai pavasaris atnāk drīzāk, lai mēs biežāk izietu pastaigās, vairāk sarunātos un iedegtu gaismu ne tikai logos, bet arī sevī.
