FOTO: ILVA SĀRE
Februāris – Meteņa mēnesis. Šogad Apē tas būs īpašs, jo Apes Kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvs (VPDK) “Metenis” atzīmēs 40 gadu jubileju.
Par godu šim notikumam 7. februārī pulksten 17 Apes Kultūras centrā ikviens ir aicināts uz sirsnīgu koncertu “Metenim 40”, kur svētku sajūtās kolektīvs dalīsies ar saviem draugiem – dejotājiem un dziedātājiem, ar amatiermākslas kolektīviem.
Koncertā “Metenim 40” piedalīsies vidējās paaudzes deju kolektīvi “Piebaldzēni”, “Raitais solis”, “Miķelis”, “Jaunanna”, “Jukums”, kā arī bērnu deju kolektīvs “Nebēdnieki” un Apes dziedātāji.
Deju kolektīva “Metenis” dibināšanas gads ir 1986. Kolektīva dibinātāja un vadītāja ilgus gadus bija Edīte Dauškane. Šobrīd kolektīvu vada Lāsma Skutāne. Joprojām ir, kas dejo no pirmās mēģinājuma dienas. Kolektīvā šobrīd dejo astoņi pāri. Starp tiem arī ģimenes pāri, nododot dejas mīlestību saviem bērniem. Dejo meitas, dēli, mammas, tēti vecumā no 17 līdz 61 gadam, taču tas netraucē būt draudzīgiem, vienotiem, saprast vienam otru un uzdzirkstīt patiesā dejas priekā. Pa šiem gadiem ir noiets nozīmīgs ceļš. Kolektīvs piedalījies astoņos Dziesmu un deju svētkos Rīgā, kā arī skaistajos svētkos “Rīgai – 800”.
Ir dažādi visīsākie ceļi uz laimi, un dejošana ir viens no tiem. Kolektīvam ir bagāta vēsture. Gatavojoties svētku koncertam, “Metenis” ir aicinājis atsaukties vai dot ziņu par tiem, kuri kādreiz dejojuši “Metenī”. Jau atsaukušies daudzi, bet, pieļaujams, ka būs arī tādi, kas pagodinās ar ierašanos tieši uz koncerta laiku, iepriekš neziņodami.
Pēc apkopotajiem datiem, šajos gados kolektīvā dejojuši vairāk par simts dalībniekiem.
Kolektīva vadītāja mēro ceļu no Jaunpiebalgas uz Api
Jau vairāk nekā četrus gadus kolektīva “Metenis” vadītāja ir Lāsma Skutāne. Uz mēģinājumiem viņa mēro ceļu no Jaunpiebalgas. “Uz Api braucu cilvēku dēļ. Kopš pirmās reizes esmu sapratusi, ka šeit ir sirdssilti cilvēki. Viņu acīs redzēju to vēlmi, dzirkstelīti, ka viņi vēlas dejot un nākt kopā, turpināt vietējās tradīcijas. Par ko es nebeidzu brīnīties, ‒ no šiem cilvēkiem izstarojas neviltots patriotisms, vēlme pastāvēt par savu Api. Un tas nav tikai saistībā ar dejošanu, bet vispār. Arī es esmu to sapratusi, ka Apes kopiena ir īpaša ar savu ļoti spēcīgo piederības sajūtu un cits cita atbalstīšanu. Tas nav tikai par dejošanu – tā patiešām ir kā liela ģimene, kur visi viens otru pazīst, atbalsta un lepojas ar savu piederību Apei. Tā nav visur – šeit tas ir ļoti izteikti, un tieši šī kopiena ir liela vērtība,” teic L. Skutāne.
Taujāta, kā viņa nonākusi “Metenī”, Lāsma stāsta: “Situācija bija tāda, ka kolektīvam bija aizsaulē aizgājusi vadītāja, taču mums bija iesākts projekts “Malienas mantojums”. Tajā brīdī bija pandēmija, viss bija sarežģīti, pastāvēja dažādi noteikumi, kad var nākt kopā dejot, kad nevar un vadītāja kolektīvam vairs nebija, bet darbs kādam bija jānoved līdz galam. “Metenim” bija uzticēta viena deja “Malienas kozu kadrilis”. Es kā Alūksnes novada virsvadītāja aizbraucu pie viņiem, uzņēmos šo deju sakārtot tā, lai varētu iestudēt un iekļaut projektā. Tā pamazām sākām sadarboties. Apenieši ļoti gribēja dejot, turpināt “Meteņa” tradīcijas. Tā es pieņēmu viņu aicinājumu turpināt strādāt ar kolektīvu, jo man ļoti patika šie cilvēki un viņu attieksme pret kopienu un deju,” atminas Lāsma.
Tajā laikā kolektīvā pastāvīgi dejoja četri pāri, bet laika gaitā kolektīvam pievienojās arī citi interesenti.
Šobrīd kolektīvs mēģinājumos tiekas brīvdienās, sestdienās vai svētdienās, lai visiem dejotājiem būtu iespēja tikt. Proti, ne visi dejotāji ir no Apes, Apes pagasta vien. Uz mēģinājumiem brauc četri dalībnieki no Rīgas puses. Kam saikne ar dzimto pusi un mīlestība pret deju ir tik spēcīga, ka arī attālums nav šķērslis.
Pēdējo piecu gadu lielākais notikums “Metenim” noteikti bija piedalīšanās 2023. gada Dziesmu un deju svētkos. Īpaši bieži šādi lielie pasākumi nenotiek, bet šie svētki kolektīvam bija ļoti nozīmīgi, jo sagatavošanās ilga divus gadus.
Protams, laika gaitā dalībnieku skaits ir mainījies – brīžiem ir vairāk, brīžiem mazāk, tas ir dabiski. Piemēram, pēc Dziesmu un deju svētkiem parasti ir tāds kā atslābums, un pandēmija arī stipri ietekmēja kopējo situāciju. Bet kopumā kolektīvā viennozīmīgi ir vērojama izaugsme, un cilvēki patiešām vēlas dejot.
Līdz gaidāmajam jubilejas koncertam kolektīvs sanāks kopā vēl pāris reižu. “Jubilejas koncertā mēs izdejosim četras dejas. Protams, 40 gadu vēsture vienā īsā koncertā nevar tikt pilnībā aptverta, tas nav iespējams. Taču katra no dejām būs ar savu stāstu, un mēģinām godam pārstāvēt dažādus posmus kolektīva dzīvē. Nav gan sanācis restaurēt pašas senākās dejas, tas šoreiz izpaliks,” skaidro Lāsma.
“Nosvinēsim jubileju. Un tad jau plāns arī ir zināms, jau tuvākajā laikā sākt gatavot jaunu repertuāru nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem. Dalībnieki ir izteikuši vēlmi doties kādā tuvākā vai tālākā ārzemju braucienā – iespējams, uz kādu festivālu. Ļoti vēlamies, ka būtu iespēja to arī realizēt. Ir skaidrs, ka kolektīvā ir vēlme darboties un augt tālāk. Tas prasa ļoti daudz laika, enerģijas un izturības. Man šobrīd ir astoņi kolektīvi, no kuriem pieci ir bērnu. Ja kāds zina, ko nozīmē sagatavot piecus vai sešus kolektīvus uz Dziesmu svētkiem, tad saprot, ka tas ir ļoti liels darbs un arī atbildība. Katrs kolektīvs prasa savu uzmanību, un viss kopā tas prasa apbrīnojamu organizēšanu un pašatdevi, tāpēc man ir liels prieks par lielisko sadarbību ar Apes Kultūras centra vadītāju Ilvu Sāri, kura tur rūpi par visiem amatiermākslas kolektīviem. Apes ļaudīm ir paveicies, ‒ viņa ar sirdsdegsmi un radošumu piešķir īpašu nozīmi vietējās kultūras un tradīciju saglabāšanai. Un “Metenis” ir viens no tiem, līdz ar kuru turpina dzīvot vietējās kopienas dejas tradīcijas,” uzsver kolektīva vadītāja un aicina: “Aicinām uz skanīgu, atmiņu piepildītu koncertu, kurā “Metenis” sadejos kopā ar saviem draugiem, ar kuriem piedzīvotas skaistas, atmiņā paliekošas emocijas un stāsti.”
Dejotājus kopā sauc spēcīgs iekšējais dzinulis
“Metenī” puse no kolektīva ir precēti pāri. “Meteņa” dalībnieki teic, ka E. Dauškane savā laikā ir izaudzinājusi vairākas dejotāju paaudzes. Arī “Metenī” dejo tie, kas paši kādreiz dejojuši bērnu deju kolektīvā “Metenītis”. Daudziem no bērnības ir iemācīta mīlestība pret deju, pie kā turas vēl šobaltdien. Un viņu bērniem arī deja kļūst par sirdslietu. Ja paši dejo “Metenī”, tad bērni deju kolektīvā “Nebēdnieki”. Turklāt dažiem dejotājiem “Metenis” ir vienīgais deju kolektīvs, lai vai kā citi kolektīvi vilināt vilinājuši, viņi arvien paliek uzticīgi savai Apei un savam “Metenim.”
Viens no ģimenes pāriem, kas dejo kolektīvā, ir Ilona un Gundars Miezīši. Arī viņiem dejošana nozīmē daudz vairāk nekā tikai kustības mūzikas pavadībā. Tā ir vairāku sajūtu un vērtību kopums. “Tas ir mūsu dzīvesveids. Tie ir mūsu prieka un kopā būšanas mirkļi, savas identitātes veidošana. Vienkāršākais veids, kā justies dzīvam un piederīgam. Dejojam jau vairāk nekā divdesmit gadus. Prieks, ka pie mums dejotprieks tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Mūsu meita uzauga, dejojot bērnu deju kolektīvā “Metenītis” pie Edītes. No Edītes iemācījāmies mīlestību uz deju, apguvām tautas tērpa valkāšanas kultūru. Ar kolektīvu esam bijuši fantastiskos pasākumos – Eiropiādēs, Dziesmu un deju svētkos. Pateicamies kolektīvam, vadītājai, mūsu draugiem un atbalstītājiem, turēsimies kopā un priekšā noteikti mūs visus sagaida daudz skaistu satikšanās brīžu pasākumos, un gaidāmais jubilejas koncerts būs viens no tiem,” saka dejotāji.
No pašiem pirmsākumiem “Metenī” dejo Juris Ķauķis. Bijuši gan pārtraukuma brīži, bet ne būtiski ilgi. Viņam dejošana nozīmē atpūtu un prieku, enerģijas lādiņu un labu veselību. Tā ir viņa lielākā aizraušanās.
“Tā nu sanāk, ka kolektīvā esmu pats vecākais. Dejojot jūtos kā jauns puisis, gluži vai astoņpadsmit gados. Galvenais, kas mani saista, ir pati dejošana un tas prieks, ko tā dod. Katrs solis ļauj atslābināties no ikdienas stresa, būt brīvam un dāvāt prieku citiem. Tā ir iespēja izkustēties, draudzēties un gūt pozitīvas emocijas.
Kolektīvā ir ļoti laba gaisotne, brīnišķīga vide – sajūta kā ģimenē, visi ir draudzīgi, ar prieku nāk uz mēģinājumiem. Neticas, ka tik daudz gadu pagājis. Šajā laikā iegūts daudz jaunu draugu, vienmēr prieks būt kopā. Esam bezgala pateicīgi Lāsmai, ka viņa mums ir. Varam teikt tikai labāko – ļoti pretimnākoša un enerģiska, cilvēks īstajā vietā. Apbrīnojama ir viņas uzņemšanās braukt no Jaunpiebalgas nedēļas nogalēs pie mums,” saka Juris.
Pateicības vārdus “Meteņa” vadītājai Lāsmai Skutānei velta arī Apes Kultūras centra vadītāja Ilva Sāre: “Esam no sirds pateicīgi Lāsmai Skutānei par degsmi un uzņemšanos vadīt kolektīvu. Apbrīnojam viņas darba sparu un uzņēmību mērot garo ceļu no Jaunpiebalgas uz Api vairākas reizes mēnesī, lai būtu kopā ar mums un mācītu dejot un mīlēt deju. Un turpinātu priecāties par kopā sanākšanas brīžiem gan skaistos koncertos, gan mēģinājumos. Paldies par to!”
Juris arī labi atceras brīdi, kad kolektīvs ticis pie nosaukuma “Metenis”. “Tas notika pankūku ballē, kad kolektīvs apsprieda, ka vajadzētu savu nosaukumu. Toreiz mēs ierakstījām uz pergamenta, izdomājām nosaukumu “Metenis” un nospriedām, ka tā arī sauksimies. Drīz pēc tam mums bija karnevāls un tajā arī debitējām ar šo vārdu. Sākumā vēl oficiāli nebija atļauts, bet pēc kāda laika, ap novembri, jau oficiāli reģistrējāmies kā deju kolektīvs “Metenis”.
Nedaudz no vēstures
Deju kolektīvs “Metenis” dibināts 1986. gada 11. novembrī. Apes puišiem, kuri bija atgriezušies no dienesta armijā, ļoti gribējās dejot. Par partnerēm viņi aicināja meitenes no vidusskolas. Par vadītāju ‒ Edīti Dauškani. Tā izveidojās ļoti draudzīgs kolektīvs, kurš spēja iestudēt daudzas skaistas un grūtas latviešu un arī citu tautu dejas. Kolektīva nosaukums “Metenis” tiek pieņemts no 1995. gada.
Diemžēl 2021. gadā E. Dauškane tika aizsaukta mūžībā. Līdzcilvēki par Edīti teikuši: “Tautiskā deja Edītei bija lielākā viņas mūža mīlestība. Šai mīlestībai daudzreiz ir ziedots viss – gan laiks ģimenei, tās svētki un godi, gan arī veselība, nežēlojot to pat kritiskos brīžos.
Edīte bija cilvēks, kura rītos modās un vakarā devās pie miera, domājot par tautisko deju, izveidotajiem, izlolotajiem kolektīviem “Meteni”, “Metenīti”, “Vīgriezi”, dejotāju, veiksmēm, neveiksmēm, tērpiem, koncertiem, izbraukumiem…
Strādājot ar dejotājiem, Edīte vienmēr uzstādīja augstu latiņu gan sev, gan dejotājiem ‒ līmeni, kas jāsasniedz visiem līdzekļiem. Viņai bija augstas prasības gan pret dejas izpildījumu, gan tautas tērpa nēsāšanu un kopšanu. Nostrādātajos gados ir veidoti koncerti, gadskārtu svētki, vadītas skates, lieli un mazi deju svētki. Viss veiktais darīts ar lielu atbildības sajūtu, profesionālu pieeju un sirdsdegsmi gan pret darbu, savu pilsētu Api, gan savu zemi Latviju. Veidojot pasākumus, līdz vēlai naktij rakstīti scenāriji, meklēti tie īstie, katra sirdi uzrunājošie vārdi, ko pateikt cilvēkiem.”
Kolektīvs turpina būt aktīvs un piedalās dažādos pasākumos, projektos un aktivitātēs.
