Eiropas enerģētiskā neatkarība ir Eiropas Savienības (ES) spēja nodrošināt sev nepieciešamo enerģiju ilgtspējīgi un par pieņemamām cenām, pēc iespējas mazāk paļaujoties uz energoresursu importu no trešajām valstīm, īpaši politiski vai militāri nestabiliem reģioniem. Vienkārši sakot, lai Eiropa pati kontrolētu savu enerģiju un nebūtu ievainojama piegāžu pārtraukumu vai politiska spiediena dēļ. Savukārt Eiropas Parlaments ar likumiem, sankcijām, finansējumu un politisko spiedienu palīdz Eiropai pāriet uz vietēju, drošu un ilgtspējīgu enerģiju, lai pārtrauktu atkarību no Krievijas.
Eiropas enerģētiskā neatkarība balstās uz vairākiem savstarpēji saistītiem pīlāriem: vēja enerģiju, saules enerģiju, hidroenerģiju, biomasu un biogāzi. Jo vairāk enerģijas Eiropa ražo pati no vietējiem resursiem, jo mazāka atkarība no importa.
Pēc agresorvalsts Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Eiropas Parlaments aktīvi virza politiskus un juridiskus lēmumus, lai Eiropa vairs nebūtu atkarīga no Krievijas energoresursiem. Jāatceras, ka pats Parlaments gan gāzi, gan elektroenerģiju nepērk, bet gan nosaka noteikumus, mērķus un spiedienu uz ES valstīm un Eiropas Komisiju. Eiropas Parlaments ir atbalstījis Krievijas ogļu, naftas un daļēji arī gāzes importa aizliegumu. Parlaments ir aicinājis pilnīgi atteikties no Krievijas fosilajiem (nafta, dabasgāze un ogles) energoresursiem, kā arī ir asi nosodījis Krievijas enerģijas izmantošanu kā politisku ieroci.
EIROPAS PARLAMENTA DEPUTĀTU VIEDOKĻI
Rihards Kols, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa:
– Eiropas Savienības mērķis mazināt atkarību no Krievijas energoresursiem ir absolūti pareizs un stratēģiski nepieciešams. Taču tas nenozīmē, ka jebkurš projekts, kas tiek pasniegts kā “zaļš”, automātiski kalpo Latvijas drošības un labklājības interesēm. Diskusija par vēja parku būvniecību Latvijā nav strīds starp “attīstību” un “atpalicību”. Tā ir izšķiršanās par to, kādu enerģētikas sistēmu Latvija veidos nākamajām desmitgadēm – drošu, finansiāli ilgtspējīgu un sabiedrībai godīgu vai arī tādu, kas balstīta politiskos saukļos un īstermiņa investoru interesēs. Tieši tāpēc iedzīvotāju protesti pret vēja parkiem nav norakstāmi uz vienkārši nezināšanu vai bailēm no pārmaiņām. Tie ir signāls, ka sabiedrība pieprasa skaidras atbildes par izmaksām, ieguvumiem un riskiem. Politiskajā diskusijā pārāk bieži tiek jaukti jēdzieni “enerģētiskā neatkarība” un “enerģētiskā drošība”. Enerģētiskā neatkarība bieži tiek interpretēta kā spēja saražot visu pašiem, pat ja tas notiek par augstu cenu un ar nestabilu rezultātu. Enerģētiskā drošība nozīmē ko citu – nepārtrauktu enerģijas pieejamību iedzīvotājiem un uzņēmējiem par saprātīgu cenu, izslēdzot ģeopolitiski bīstamu importu, īpaši no Krievijas. Ja enerģētikas sistēma tiek būvēta uz mainīgiem resursiem, drošība nepalielinās – tā samazinās. Vēja enerģija neražo elektrību pēc pieprasījuma, bet tikai tad, kad ir piemēroti laikapstākļi. Patēriņš savukārt ir pastāvīgs, arī bezvēja naktīs ziemā. Tas nozīmē, ka paralēli jebkurā gadījumā jāuztur bāzes jaudas – hidroelektrostacijas, termoelektrostacijas un nākotnē, iespējams, arī mazjaudas modulārā kodolenerģija. Šāda dubulta infrastruktūra nozīmē arī dubultas izmaksas. Vēja parki paši par sevi nav ļaunums. Tie var būt sistēmas papildinājums, ja ir skaidri definēta to loma un ja netiek radīta ilūzija, ka tie spēj aizvietot stabilas bāzes jaudas. Problēma sākas brīdī, kad vēja enerģija politiski tiek pasniegta kā universāls risinājums. Fizikas likumus nevar atcelt ar politisku balsojumu. Jo lielāka ir mainīgo jaudu proporcija sistēmā, jo lielāka kļūst atkarība no balansēšanas – vai nu ar fosilajām stacijām, vai ar importa elektrību no kaimiņvalstīm. Tas ir tieši pretēji solītajai “neatkarībai”. Atbilde lielā mērā meklējama Rietumeiropā, kur vēja enerģijas sektors piedzīvo smagu korekciju. Lieli ražotāji un attīstītāji saskaras ar miljardu zaudējumiem, tehniskām problēmām, pieaugošām uzturēšanas izmaksām un subsīdiju samazināšanu.
Vienlaikus vietējās kopienas Rietumeiropā arvien aktīvāk pretojas ainavas industrializācijai. Rezultātā investori meklē jaunas teritorijas – valstis ar lētāku zemi, vājāku regulējumu un valdībām, kas ir gatavas uzņemties infrastruktūras un politiskos riskus. Latvijai šajā situācijā ir jābūt īpaši uzmanīgai, lai nekļūtu par novecojušu biznesa modeļu “rezerves laukumu”. Vēja parku attīstība gandrīz vienmēr iet roku rokā ar prasībām valstij segt elektrotīkla pieslēgumu un jaudas palielināšanas izmaksas. Praksē tas nozīmē, ka izmaksas tiek socializētas – uzkrautas tarifiem, ko maksā visi iedzīvotāji, bet peļņa paliek privātajiem attīstītājiem. Turklāt bieži vien šīs jaudas nemaz nav paredzētas Latvijas patēriņam. Latvija tiek izmantota kā ražošanas platforma eksportam, kamēr vietējai sabiedrībai paliek troksnis, ainavas degradācija un ilgtermiņa slogs infrastruktūras uzturēšanai. Attīstītāju piedāvātie maksājumi pašvaldībām vai iedzīvotājiem bieži tiek pasniegti kā būtisks ieguvums, taču realitātē šie maksājumi ir simboliski un īstermiņa. Tie nespēj kompensēt nekustamā īpašuma vērtības kritumu, dzīves kvalitātes pasliktināšanos un pastāvīgu industriālu klātbūtni tiešā māju tuvumā. Tāpēc iedzīvotāju pretestība nav emocionāla vai ideoloģiska. Tā ir racionāla ilgtermiņa interešu aizstāvība.Latvija jau šobrīd ir viena no zaļākajām valstīm Eiropā, pateicoties Daugavas HES kaskādei. Mums nav jācenšas panākt valstis, kas tagad mēģina labot savas iepriekšējās enerģētikas kļūdas. Mūsu uzdevums ir saglabāt stabilitāti un drošību, nevis palielināt riskus. Ja ir viena joma, kur investīcijas dod garantētu atdevi, tā ir energoefektivitāte. Lētākā enerģija ir tā, kas nav patērēta. Latvijas dzīvojamais fonds joprojām ir zemu energoefektivitātes rādītāju stāvoklī. Ieguldījumi māju siltināšanā, industriālo procesu modernizācijā un efektīvākā lauksaimniecībā tiešā veidā samazina rēķinus un mazina importa nepieciešamību.
Noslēdzot – jāatceras arī stratēģiskais aspekts. Lielākā daļa pasaules vēja turbīnu un to komponenšu tiek ražotas Ķīnā. Aizvietot vienu atkarību ar citu nav enerģētiskā drošība. Enerģētikas politika nedrīkst balstīties ticībā vai modes tendencēs. Tai jābalstās fizikā, ekonomikā un Latvijas drošības interesēs. Tieši to sabiedrība sagaida no atbildīgas politikas.
Sandra Kalniete, Eiropas Tautas partijas grupa:
– Gadiem ilgi Baltijas valstis ir dzīvojušas enerģētiskā atkarībā – pievienotas Krievijas energotīklam, kas kalpoja kā atgādinājums par mūsu enerģētisko neaizsargātību. Taču no 2025. gada 9. februāra, pievienojoties Eiropas kopējam energotīklam, mēs atguvām savu enerģētisko neatkarību un sarāvām saites ar agresoru. Enerģētika vairs nav tikai vides aizsardzības jautājums, tā ir arī nacionālā un Eiropas drošība. Aizvadītā gada novembrī Strasbūrā Eiropas Parlaments pārliecinoši lēma pilnībā atteikties no Krievijas gāzes importa līdz 2027. gadam. Šis balsojums mums nav tikai ES politikas izmaiņas, tā ir pēdējo važu pārraušana ar padomju laika saiti, kas ļāva Maskavai izdarīt politisko spiedienu pret Eiropu. Mūsu, Eiropas Tautas partijas grupas, redzējums enerģētikas jomā nereti tiek pārprasts. Kritiķi to sauc par lēnu, mēs – par pragmatisku un atbildīgu. Mēs saprotam, ka mūsdienu ekonomiku nevar darbināt tikai ar labiem nodomiem un politiskiem lozungiem. Laikā, kad Eiropā ir atgriezies karš un svārstās gadu desmitiem pastāvošās transatlantiskās saites, mums jādomā par Eiropas stratēģisko autonomiju, par mūsu pašu spēku. Atsakoties no Krievijas energoresursiem, mēs ne tikai kļūstam zaļāki, bet arī nepieejami agresora spiedienam. Tas ir stingrs mūsu drošības garants. Mūsu nākotnes enerģētikas modelis vairs nebalstās uz ievestiem fosiliem kurināmajiem, bet gan uz pašu resursiem un tehnoloģiskām inovācijām. Mēs neatsakāmies no gāzes tikai tāpēc, ka tā ir fosilā degviela – mēs to darām, lai atņemtu agresoram kara finansēšanas avotu. Mūsu prioritāte ir Tīras industrijas kurss – investīcijas vēja parkos, starpsavienojumos un ūdeņraža tehnoloģijās, lai mūsu rūpnīcas un mājsaimniecības saņemtu drošu un prognozējamu enerģiju par taisnīgu cenu. Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem vairs nav jāuztraucas par apkures sezonu kā ģeopolitisku instrumentu. Siltuma un elektrības cenas vairs nav ģeopolitiskas sviras, ko var izmantot pret Latviju un Eiropu. Mēs esam izvēlējušies brīvību. Un šoreiz tā ir ne tikai politiska, bet arī enerģētiska.
Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.
