FOTO: LĪGA ORLEANA
Šovasar bijusī Ozolu skola, kas atrodas Zvārtavas pagastā, svinēs 300 gadu pastāvēšanas jubileju. Pēc skolas slēgšanas ēkai un arī tās tagadējiem īpašniekiem – Latvijā pazīstamajam komponistam Jānim Lūsēnam un viņa dzīvesbiedrei, arī mūziķei Evijai Mundeciemai – palaimējās vienam otru atrast. Ir aizritējuši vairāk nekā pieci gadi, kopš vēsturiskā skolas ēka ir Mūzikas nams “Ozolu skola”.
Kā skolas ēkas jaunajiem saimniekiem izdevies ne tikai pārvērst 900 kvadrātmetru plašās telpas, bet tām dod arī otru dzīvi, par to sarunā ar laikraksta “Ziemeļlatvija” galveno redaktori Ingūnu Johansoni stāstīs paši skolas saimnieki. Saruna būs ne tikai par to, bet arī par Jāņa brīnumainajiem Skaņu laukiem, par pašu rīkotajiem koncertiem, par jauno ģimenes locekli suņuku Bingo un par citām lietām un notikumiem, ar ko saskārušies Jānis un Evija savās mājās Ozolu skolā.
Šo sarunu var ne tikai izlasīt laikrakstā, bet arī noskatīties raidierakstā “Ziemeļlatvijas” “You-Tube’’ kanālā un laikraksta portālā www.ziemellatvija.lv, sadaļā “Ziemeļlatvijas sarunas”.
‒ Ozolu skolu iegādājāties 2020. gadā, tādējādi realizējās sapnis par ēku, kur attīstīt savu radošo darbību un kas būtu arī jūsu mājas. Jūsu veikums un Ozolu skolas tālākā darbība tiek dēvēta par veiksmes stāstu. Vai var teikt, ja sapņi ir īstenojušies?
J. Lūsēns: ‒ Tie sapņi bija nosacīti. Drīzāk tās bija vīzijas, kā gribētos dzīvot. Liktenis pats piespēlēja kaut kādas iespējas un variantus. Tā arī notika ar Ozolu skolu. Pirms tam mēs dzīvojām Krimuldā. Kādu dienu pie mums ciemojās viens rīkstnieks, kurš apgalvoja: “Šitā vieta nav priekš jums. Jūs šo īpašumu pārdosiet.” Īpaši šīm lietām neticu, bet tiešām tā arī notika. Pēc mēneša pie durvīm pieklauvēja kāds uzņēmējs un interesējās, vai mēs negribam īpašumu pārdot. Tā arī viss iekustējās. Mums laiks bija gads, lai sameklētu kaut ko vietā. Bija desmitiem variantu, kurus braucām skatīties. Bija doma, ka jādzīvo tālāk no Rīgas. Man bija izveidojusies mūzikas instrumentu kolekcija, bija vajadzīga vieta arī tiem.
‒ Lasīju, ka vēlējāties atrast kultūrvēsturisku ēku, kurai varētu dāvāt otro dzīvību.
J. Lūsēns: ‒ Jā, bija skaidrs, ka tā būs sena, savu funkciju beigusi ēka. Kur tikai mēs nebijām – Liepājā, Latgalē, Ainažos. Bija dažādi varianti, bet kāds visu laiku priekšā aizlika kāju un vienmēr kaut kas nojuka pēdējā brīdī. Ozolu skola pie mums atnāca pilnīgi nejauši tādā izmisuma brīdī. Tolaik pat nepazinu Ventu Armandu Kraukli (Valkas novada pašvaldības domes priekšsēdētāju – redakcijas piebilde). Zigfrīdam Muktupāvelam uzprasīju viņa tālruņa numuru, jo zināju, ka šajā pusē ir viens cits īpašums. Jautāju Ventam, vai kāds piemērots pašvaldības īpašums netiek izsolīts. Tā arī tas notika.
‒ Tie, kuri kādreiz ir pabijuši Ozolu skolā un šajos piecos gados paviesojušies pie jums, saredz lielās pārmaiņas, ko esat paveikuši. Valda pieņēmums, ka mākslinieki ir gaisīgas un ēteriskas personības, kuras praktiski daudz neko neprot darīt. Jūs esat pretēji šim pieņēmumam. Paši esat stāstījuši, ka skolā daudz esat paveikuši savām rokām.
J. Lūsēns: ‒ Mans hobijs ir arhitektūra un plānošana, arī mūzikas komponēšana tomēr prasa racionālu pieeju. Lai uzrakstītu operu vai mūziklu, ir jādomā racionāli. Ja viss būs pakļauts iedvesmai vai libreta autora fantāzijām, nekas neizdosies. Es pēc studiju pabeigšanas Rīgā sāku izbūvēt bēniņus ar tolaik pieejamiem materiāliem. Tolaik jau nebija kur dzīvot. Celtniecības lietas man sekojušas līdzi visu mūžu.
‒ Viens ir sapņi, bet otrs – realitāte. Zvārtavas pagasts atrodas tālu no Rīgas, bet jūsu dzīve ir saistīta ar lielpilsētu. Dzīve laukos nav domāta vājiem cilvēkiem. Kā jūs sadzīvojat ar visām saimnieciskajām un praktiskajām lietām, piemēram, braukāšanu. Vai jūs nekaitina zemes ceļi un mūžam noputējusī mašīna?
J. Lūsēns: ‒ Protams, ka kaitina, bet Evija intensīvi darbojas, lai uzlabotu lauku ceļu kvalitāti, un viņai tas arī izdodas. Sazināmies ar tādu iestādi kā “Latvijas Valsts ceļi”.
E. Mundeciema: ‒ Piezvanu ceļu uzturētājiem un, cik vien laipni var, izstāstu, ka mēs Zvārtavas pagastā darbojamies ar mērķi, lai šai vietai piesaistītu pēc iespējas lielāku tūristu plūsmu. Mums ir tiešām svarīgi, lai ceļi būtu pieņemamā stāvoklī. Protams, ka viņi tik personīgus pasūtījumus nepieņem, bet ir sajūta, ka tie, kas atrodas otrā telefona galā, manu lūgumu nodod tālāk. Tiešām ir cilvēki, kas ieklausās. Dažreiz brīnumainā kārtā īsi pirms koncerta Ozolu skolā ceļi tiek nogreiderēti.
J. Lūsēns: ‒ Varbūt tā ir tikai sakritība, bet es aicinātu cilvēkus nebaidīties zvanīt “Latvijas Valsts ceļiem”, viņus informēt un saziņā būt laipniem. Tiešām pēc tam seko atbildes reakcija.
E. Mundeciema: ‒ Pēc tam es vienmēr viņiem piezvanu, lai pateiktu paldies. Personīgi man šķiet, ka tas tiešām ir svarīgi, ka nevis patērējam un kaut ko pieprasām, bet arī mēģinām runāt un pateikt paldies par paveikto darbu. Mums, dzīvojot pierobežā, ir tādas iespējas, kādas tās ir – ar ceļu uzturēšanu, ar naudas lietām un tā tālāk, bet cilvēcībai ir jābūt pirmajā vietā.
‒ Viens no iemesliem, kāpēc esat aicināti uz sarunu, ir gaidāmā Ozolu skolas 300 gadu jubileja. Pastāstiet par jūsu iecerēm, kā plānots svinēt šo jubileju?
E. Mundeciema: ‒ Šobrīd viss vēl ir fantāziju un ideju līmenī. Ir uzrunāti vairāki mūziķi, bet vēl saskaņojam skolas ēkas jubilejas pasākuma norises datumu. Vasara ir tāds laiks, kad katru nedēļas nogali kaut kur notiek kapusvētki, ir pilsētu svētku pasākumi. Mums tajā visā ir jāiekļaujas.
Šo piecu sešu gadu laikā mums ir izveidojies sava veida Ozolu skolas klubiņš, kas apvieno cilvēkus no lielas daļas Vidzemes – Gulbenes, Alūksnes ‒ līdz pat Rīgai un Liepājai. Ir svarīgi rēķināties arī ar šiem cilvēkiem. Pašlaik esam tādā meklējumu stadijā, bet idejas ir.
Esam izveidojuši lielisku sadarbību ar Mēru muižu. Tur skaisti nobeigsies Rūdolfa Pērles gleznu izstāde un turpināsies Ozolu skolā. Rūdolfs Pērle arī ir mācījies mūsu Aumeisteru draudzes skolā. Tas ir sākotnējais Ozolu skolas nosaukums.
Jubilejas svinēšanas centrālais pasākums būs šis vasaras koncerts. Pirms sešiem gadiem atnākot uz Ozolu skolu, mēs ātri sapratām, ka šai vietai ir skaista un bagātīga vēsture. Vairāk to papētot, izmantojot dažādus avotus, sapratām, ka nevaram visu tā vienkārši nogriezt ar domu – šeit mēs sākam savu dzīvi. Mums tomēr Ozolu skolas nosaukums būtu jāsaglabā.
Ja pie mums ierodas viesi, man ir sagatavots neliels vēsturisks stāstījums par šo vietu. Daudz ko esmu uzzinājusi no skolas bijušajiem audzēkņiem un darbiniekiem. Katrā gadījumā šī vieta ir bagāta ar vēsturiskiem notikumiem un personāžiem. Zvārtavas pagastā ir burvīga bibliotekāre Ineta Namniece, kura visos šajos jautājumos ir ārkārtīgi zinoša.
‒ Vai vietējie iedzīvotāji jūs ir pieņēmuši vai tomēr uz jums skatās kā uz iebraucējiem, cilvēkiem no Rīgas?
E. Mundeciema: ‒ Manuprāt, ir izveidojušās ļoti jaukas attiecības. Man ir radies tāds priekšstats, ka viņi mūs ir pieņēmuši. Neesam gan tiešā tekstā to prasījuši, vai tā ir, bet ar bijušajiem skolas direktoriem, skolotājiem, bijušo apkopēju Dainīti, kas šad tad nāk mums palīgā visādos darbos, ir brīnišķīga sadarbība. Šie cilvēki paši man teikuši, ka priecājas, ka skolai ir skaists turpinājums un ka mēs neliedzam iespēju cilvēkiem ienākt un apskatīties to, kas ir mainījies.
‒ Saprotu, ka tas nebūs tradicionālais skolas salidojums, kā, iespējams, kāds ir iedomājies.
J. Lūsēns: ‒ Mēs tos skolotājus, kas bija pirms 300 gadiem, diemžēl vairs nevarēsim uzaicināt. Salidojums tiešām nebūs. Salidojumu var rīkot, ja skolas audzēkņi izlemj paši satikties. Ja viņiem rodas ideja salidot skolā un satikties, ar prieku vērsim skolas durvis un viņus sagaidīsim.
E. Mundeciema: ‒ To esmu teikusi arī apkārtnes iedzīvotājiem.
‒ Ozolu skola ir ne tikai jūsu dzīves mājas, bet arī publiska vieta, kur jūs aicināt cilvēkus uz koncertiem. Dažas reizes esmu apmeklējusi šos pasākumus un redzu, ka daudzi jau kļuvuši par pastāvīgiem apmeklētājiem.
J. Lūsēns: ‒ Mēs arī cenšamies, lai šī vieta ir ne tikai mūsu mājas, bet lai šī ēka turpina kaut nelielu sabiedrisko dzīvi. Pa visiem šiem gadiem koncertu un arī apmeklētāju skaits ir bijis diezgan ievērojams. Tas sniedz pienesumu kopējai Valkas novada kultūras dzīvei.
E. Mundeciema: ‒ Mums bija arī svarīgi turpināt tādu kultūrizglītojošo dzīvi šai vietai, jo tas piestāv skolas ēkai. Mūsu virziens ir mūzika. To mēs darām gan ar ekskursijām, gan koncertiem, gan dažādiem citiem muzikālajiem piedāvājumiem.
‒ Jūsu “Skaņu lauki” ir tāds projekts, kas turpināsies nepārtraukti vai tikai konkrētu laika periodu?
J. Lūsēns: ‒ Skaņu lauki ir tāda lieta, kuras dēļ faktiski arī tikām pie Ozolu skolas. Man ir instrumentu kolekcija, kuru izmantoju ierakstos. Jau kādus desmit gadus daudz aizraujos ar improvizāciju, veidojot solo mūzikas projektus. Tie ir balstīti uz akustisku instrumentu skaņu, nevis kā mūsdienās ir moderni saslēgt kopā dažādus datorus, kas paši veiksmīgi darbojas. Es, tieši otrādi, izmantoju savas rokas un kājas, un tā mūzika lielā mērā rodas uz vietas. Protams, ka ir kaut kādas iestrādes. Šī mūzika mani zināmā mērā relaksē. Tā ir tāda atslodze pēc visa. Es ieeju citā pasaulē. Mana zemapziņa ir saistīta ar to, ko tobrīd daru. Izdomāju, ka ar visu šo var dalīties arī ar klausītājiem. Tā nav nekāda čakru ārstēšana, ne arī tas virziens, kas saistīts ar mūzikas terapiju. Rietumu pasaulē ir tāds mūzikas novirziens, kurā cilvēki ļoti daudz patērē šādas lietas. Šobrīd es muzicēju ar identisku instrumentu sastāvu arī Rīgā, Magoņu ielā 9A.
Savulaik šī padomju laika ēka bija neizteiksmīgs betona klucis, bet tagad tā ir brīnišķīga vieta ar augstiem griestiem. Tur ir ne tikai foto salons, bet notiek arī pasākumi. Līdzīgi kā Ozolu skolā. Februārī Rīgā skanēs relaksējošas mūzikas programma. Klausītāji nevis skatīsies uz māksliniekiem, bet guļus stāvoklī, skatoties griestos, baudīs mūziku tikai ar ausīm pilnīgi atslābušā veidā.
‒ Šis jūsu piedāvājums ir ieguvis lielu popularitāti.
J. Lūsēns: ‒ Rietumos tā ir ļoti ekskluzīva lieta. Tie ārzemnieki, kas pie mums ir bijuši, ir pilnīgi pārsteigti. Mums ar šo projektu veiksmīgāk iet Ozolu skolā nekā Rīgā. Rīgā visi skrien. Rīdzinieks pulksten astoņos nāks pagulēt krēslā, bet deviņos viņam jāsteidzas uz citu vietu. Reāli Rīgā cilvēki dzīvo transā. Ozolu skolā šī steiga atkrīt, jo cilvēki ir atbraukuši un atslēgušies uz visu dienu. Šī diena ir veltīta konkrētam notikumam atbraucēju dzīvē. Cilvēki nopietni sagatavojas, lai pie mums atbrauktu uz Ozolu skolu. Pie mums brauc no visas Latvijas, un attālums galīgi nav nekāds šķērslis.
‒ Tā slodze, kuru paši sev esat uzlikuši, kādreiz nav par smagu? Jums abiem ir arī algots darbs, bet visu šo pasākumu organizēšana un viesu uzņemšana ir pašu izdomāts darbs.
J. Lūsēns: ‒ Visas šīs lietas pie mums pašas ir atnākušas. Viss veids, kā tas notiek, ir izkristalizējies. Sākumā cilvēki man teica, kādā ellē es tur esmu pārcēlies. Jautāja, vai man esot biznesa plāns. Esmu cilvēks, kas no sākuma dara un pēc tam tikai domā, ko ar to visu darīt. Dzīve pati sakārto visus tos formātus. Nav jātērē enerģija uz lietām, kuras jau ir lemtas neveiksmei. Mums ir arī sajūta, ka darām vajadzīgas lietas, jo cilvēki pie mums nenāk ar īgnām sejām. Cilvēki ir priecīgi un bauda. Vienmēr mākslinieki saņem aplausus, un vienmēr papildus ir kaut kas jānospēlē.
E. Mundeciema: ‒ Lielā mērā tas ir attieksmes jautājums. Arī pareiza sava laika plānošana. Mēs izvēlamies, kā aizpildīt laiku, ko pavadām braucienā līdz Rīgai, tad klausāmies radio izglītojošas programmas vai podkāstus. Tas nav tik sarežģīti ‒ saplānot savus darbus. Tas ir mūsu dzīvesveids, kuru pieņemam. Mentāli man ir liels prieks doties prom no Rīgas, uz laukiem, uz mājām, pie skaistās dabas. Esot Rīgā trīs četras dienas tu sāc lēnām jukt prātā, ieej kaut kādā stresa vibrācijā. Mēs abi esam ļoti laimīgi, dzīvojot Ozolu skolā. Tas ne tikai skolai ir ieguvums, bet arī mums pašiem – dzīvot telpās ar piecus metrus augstiem griestiem. Neviens logos neskatās. No rītiem putni čivina aiz loga. Tam visam ir ārkārtīgi liela pievienotā vērtība. Viss, ko mēs darām Ozolu skolā, nav bizness. Mūsu darbs palīdz šo vietu uzturēt un ēkai turpināt dzīvot. Mēs viens otru bagātinām.
J. Lūsēns: ‒ Latvijā ir daudz slēgtu lauku skolu. Tiem, kuri domā par savām lauku mājām, iesaku varbūt vairākām ģimenēm samesties kopā un kādai pamestai skolas ēkai dot iespēju atdzimt. Ēkas ar lielām platībām kopā ir vieglāk apsaimniekot. Iespējams, ka parādās kādas papildu iespējas un telpas var iznomāt nometnēm. Slēgtajām skolām diemžēl valsts nav atradusi nevienu ideju, ko ar pamestajām ēkām varētu darīt. Lielākoties šīs ēkas ir ar savu vēsturi. Šīm ēkām ir jādod otra iespēja.
‒ Vai šādi neliela formāta koncerti ir mūsu nākotne? Varbūt tos vajadzētu rīkot biežāk?
J. Lūsēns: ‒ Ja runa ir par Skaņu laukiem, tad nē, jo tas nekad nebūs super komerciāls projekts. Tā jēga ir tieši tajā, ka zālē jābūt skaitliski maz cilvēkiem tiešā mūzikas instrumentu radīto skaņu vibrācijas tuvumā. Tas ir tas knifs, kāpēc saku, ka viss šis projekts ir ekskluzīvs. Savukārt ierastāka formāta koncerti, kuros publika sēž krēslos, klausās sarunās vai vēro priekšnesumus, domāti 80 cilvēkiem.
‒ Biļetes uz jūsu organizētajiem koncertiem Ozolu skolā izķer kā karstus pīrādziņus. Tiklīdz koncerts izsludināts, sociālajos tīklos ātri parādās informācija par izpirktām biļetēm.
J. Lūsēns: ‒ Tā ir. Tas nozīmē, ka mēs ejam pareizu ceļu. Evijai ir izdevies uzburt brīnišķīgu gaisotni kopā ar Brantu muižas saimnieces Ilzes Briedes ceptajām kartupeļu pankūkām un meistarotajām Pavlovas kūciņām.
‒ Pirms pēdējā koncerta, kas notika Ozolu skolā, stāstījāt, ka bezmaz vai nācās pasākumu atcelt, jo, pašiem atbraucot no Rīgas, bija sanākusi bieza sniega kārta. Vai bieži nākas piedzīvot kuriozus gadījumus?
J. Lūsēns: ‒ Šis jau nav kuriozs, bet gan realitāte. Tas ir jāapzinās, ka tā var būt, bet kabatā vienmēr ir telefons, ar kuru var piezvanīt vajadzīgiem cilvēkiem. Mums nav nekādu kuriozu, mums viss iet kā pa sviestu! Mēs jūtamies droši. Mēs uz nedēļu paviršības dēļ esam atstājuši neaizslēgtu māju, un nekas nav noticis. Protams, es neaicinu kādu iet un pārbaudīt mūsu mājas durvis.
‒ Pieskaroties jūsu radošajai darbībai, pie kā strādājat, top kādi skaņdarbi?
J. Lūsēns: ‒ Šobrīd nekādi lielformāta darbi netiek komponēti. Jau savlaicīgi domāju par Ziemassvētkiem. Man gribas kaut ko tādu ļoti īpašu izdarīt. Jau veidojas mūziķu sastāvs. Mums būs jauni un interesanti solisti. Aizvadītajā svētdienā bijām Daugavpilī, teātrī uz izrādes “Agrā rūsa” pirmizrādi. Iepazinos ar vienu jaunu dziedātāju ar fantastisku balsi. Tā ir jauna meitene no Polijas. Kad viņu klausījos dziedam, tā bija tā balss, par kuru ilgu laiku esmu sapņojis. Šīs izrādes tapšanā ir ieguldīts milzīgs darbs. Visu muzikālo saimniecību vada Ilona Bagele. Tas viņai izdodas ļoti veiksmīgi.
‒ Pastāstiet par savas ģimenes pieaugumu. Jums mājās ir parādījies suns.
E. Mundeciema: ‒ O, jā! Mums ir Bingo. Jānis bija pateicis, ka mājās nekad vairs nebūs dzīvnieku, jo ar savu dzīvesveidu to nevaram atļauties. Esam nepārtrauktā kustībā. Bingo ir jauktenītis. Manai meitai ir Džeka Rasela terjera šķirnes sunenīte. Viņa bija aizgājusi paciemoties pie papilona šķirnes kaimiņu suņa. Meita saka – ārprāts, sunenītei aug vēders. Piedzima trīs kucēni.
Jānis bija ļoti skeptisks, bet Bingo ir ideāls suns, jo prot pielāgoties. Mēs viņu visur ņemam līdzi – pasitam padusē un braucam uz Sicīliju. Nav nekādas činkstēšanas vai sadarītu muļķību. Esot Daugavpilī, sēdēja viesnīcā un mūs gaidīja. Neko nebija sadarījis, priecīgs mūs sagaidīja. Ļoti disciplinēts suns, arī naktī.
Mums ir bijuši arī divi kaķi. Viens nomira vecuma dēļ. Ozolu skolā pieklīda runcis Francis. Bijām viņu pamanījuši, ka dzīvo kaut kādos šķūņos zem grīdas. Viņš bija tāds lauku briesmonis, kurš dzīvoja ārā. Jānis vasarā dīķī makšķerē zivis, un kaķis ātri pieskrien, nočiepj zivi un aizskrien. Francis nekad nedevās rokās. Bija atnākusi barga ziema ar lieliem mīnusiem. Jānis saka, ka kaķis sēž pie durvīm ar tādu skatienu – vai nu es mirstu, vai ņemat mani pie sevis. Kaķis bija ļoti slims. Vedām pie vetārsta uz Valmieru, ārstējām un attārpojām. Viņš pie mums nodzīvoja divus gadus. Francis bija nenosakāma vecuma. Čubinājām un mīļojām, cik varējām. Mazbērni bija laimīgi, jo beigās Francis bija ārkārtīgi sirsnīgs. Mums bija riktīgs runcis Francis, kam vārdu devām par godu mūziķim.
‒ Sekojot līdzi ierakstiem sociālajos tīklos par Ozolu skolu, cilvēkus sajūsmina pie skolas ierīkotā rožu dobe. Vai dobi papildināt ar jauniem rožu stādījumiem?
E. Mundeciema: ‒ Katru ziemu kaut kas izsalst. Jānis aizbrauc uz Vijciemu pie Sniedzes Ragžes, lai apskatītos rožu stādījumus. Nopērk arī mūsu dobei. Ja kādā stādaudzētavā ieraugām smaržīgas rozes, arī nopērkam. Dobē nav nekādas sistēmas. Mūsu mērķis ir, lai rozes zied un smaržo un lai visas tur dzīvo savu dzīvi.
‒ Vai pa šiem gadiem esat saņēmuši kādu Valkas novada pašvaldības atbalstu?
E. Mundeciema: ‒ Pirms vairākiem gadiem izveidojām biedrību, kas darbojās gan tikai vienu gadu. Uzreiz īsi pēc pandēmijas bijām nolēmuši organizēt koncertus. Tobrīd cilvēku plūsma bija ļoti švaka. Mums lieliski šķita startēt pašvaldības izveidotajā sistēmā, lai biedrība iegūtu nelielu finansiālu pašvaldības atbalstu. Nedaudz arī ieguvām finansiālu piešprici koncertiem. Principā pa nullēm visus šos koncertus varējām arī noorganizēt. Pēc tam jau visiem iestājās grūti laiki. Sapratām, ka arī atsevišķu biedrību mums uzturēt ir sarežģīti. Likvidējām, un tagad mums ir sava mazā sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA – redakcijas piebilde). Pašlaik tīri veiksmīgi tiekam paši galā. Varētu būt vēl labāk, bet šis nekad nebūs bizness. Drīzāk tā ir tāda misijas lieta, kad gribas, lai mūsu pusē vairāk skan mūzika.
‒ Varētu teikt, ka esat kļuvuši par mediju mīluļiem. Pie jums brauc ciemos žurnālisti no dažādiem izdevumiem un televīzijas raidījumiem.
E. Mundeciema: ‒ Tā izskatās. Pie mums bija atbraukuši arī pārstāvji no viena Igaunijas laikraksta. Tas palīdz ne tikai mums, bet arī Zvārtavas pagastam. Vietējie man ir teikuši, ka pēkšņi visi runā par Zvārtavu un zina, kur tāda atrodas. Par to mums arī ir prieks. Latvija nav tikai Rīga vai centrālās pilsētas. Mums ir viena Latvija. Nav tā jādala un savā starpā nav jāsacenšas, bet gan jāsadarbojas.
