Līga
Šovakar ziedi raud
Pie sabrukušām mājām ziedošās ābelēsNo mūžības cilvēku dvēseles zied.Pie sabrukušām mājām ziedošās ābelēsManas tautas liktens dziļi sāp.
Pie sabrukušām mājām ziedošos ceriņosGarāmgājējs paceļ sirds atmiņām vāku.Pie sabrukušām mājām ziedošos ceriņosZili sapņu mirkļi varavīksnēs sēž.
Pie sabrukušām mājām ziedošos ķiršu kokosMēs klusi satinamies gaišā atblāzmā.Pie sabrukušām mājām ziedošos ceriņosDzīvie spēku nākamības saknēm smeļ.
Nu šī vieta izpostīta, tukša,Ziedu baltums nātrēs izkaisīts,Sirds atmiņām ir uzlikts nenoveļams akmensUn auksti, salti vēji apkārt plīv.
Zāģi sabrukušo māju ziedošos kokosKā melnais atspulgs pašiem sev.
Kad usnēs ieaudzis ir acu skatiensUn domas nespēj augstu spārnos pacelties.
Puisītim
Kā ābeļzieds mazs cilvēciņš uz zemi nācisAr baltu sapni katrā ziediņāUn bišu šūpuļdziesmu liegu,Un vizbulīšu acīm spožajām.
Kā pieneņzieds mazs cilvēciņš uz zemi nācisAr siltu sauli katrā stariņāUn lielu mākoni pie bērzu zariem,Un strazda dziesmu priecīgu.
Kā puķuzirnītis mazs cilvēciņš uz zemi nācisAr gaišu prieku pretī debesīmUn cerību uz taurenīša spārniem,Un dzidru smieklu zvaniņiem.
Lai ābeļziedu baltums viņa sirdi vadaUn pieneņziedu saules vārdi līst,Lai puķuzirņi visos ceļos vijasUn dzīves takas krāšņos pušķos sien.
