Goda vārds ir patīkami, ja no saviem draugiem, kuri dzīvo citviet, dzirdu komplimentus par Valku. Vienmēr esmu teikusi, ka te dzīve ir laba, tomēr ir dažas problēmas, kas pēdējos gados ir samilzušas līdz “baltkvēlei”. Viena no tām ir totāls labi atalgotu darba vietu trūkums. Teiksiet, ja cilvēks grib strādāt, darbu var atrast. Iespējams, var atrast, bet vai cilvēks, kuram ir augstākā izglītība, gribēs sēdēt vienā no daudzo pārtikas veikalu kasēm vai kādā no kokapstrādes uzņēmumiem krāmēt dēlīšus? Labi, kādu laiku sevi var pārbaudīt un mēģināt iestāstīt, ka dzīve nav rožu lauks, tomēr ikviens sevi cienošs cilvēks vēlas dzīvot labi un tam vajadzīgs normāls atalgojums. Taču lielākoties mazpilsētā esošajās darbavietās maksā tikai dzīvības “izvilkšanas” pabalstu, nevis cilvēka cienīgu atalgojumu. Zinot šo situāciju, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz pašvaldības centieni un “slavu” dziesmu dziedāšana par to, ka dzīve Valkā ir bez maz vai kā leiputrijā. Pašvaldība aicina dzīvot un strādāt Valkā, solot dzīvokļus un darba vietas. Ražotnēs katastrofāli trūkstot vīru spēka gados darbaroku. Loģiski, ka trūkst, jo kurš gan sevi cienošs vīrietis, kuram turklāt jārūpējas par ģimeni un jāuztur automašīna, algas dienā vēlas saņemt, labākajā gadījumā, 400 eiro “uz rokas”. Ir, protams, arī tādi, kas, zobus sakoduši, pacieš šo pazemojošo situāciju, taču teikt, ka Valkā darbu met no “pakaļas”, ir vairāk kā nepieklājīgi. Cik esmu dzirdējusi, pēdējā laikā uz Valku pārceļas tā saucamie klejotāji, tostarp arī mammas, kuras vienas audzina vairākus bērnus. Pirmais gājiens esot uz Sociālo dienestu ar savas dzīves situācijas izklāstu un palīdzības lūgšanu. Valkā patvērumu meklē arī ģimenes no laukiem, kur situācija ir vēl katastrofālāka. Tas ir rādītājs, ka pašvaldībai ir nevis jārada priekšstats, bet tiešām jāraujas melnās miesās, lai beidzot te varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
