10. jūnijā Kalnamuižā ciemojās bērni no brīvā laika pavadīšanas klubiņa „Velnēni – melnēni”. Ciemiņus sagaidīja firsta madāma Lilī, kuru Smiltenes tehnikuma audzēkņi pazīst kā skolotāju Maiju Jančevsku…
Lilī iepazīstināja ciemiņus ar Kalnamuižas vēsturi no bruņinieku laikiem līdz mūsdienām, izrādīja muižas kompleksa ēkas un aicināja, kad pienāks laiks izvēlēties profesiju, nākt mācīties uz Smiltenes tehnikumu.
Bērnus visvairāk interesēja spoku stāsti, taču, ņemot vērā to, ka muižā vienmēr vienmēr saimniekojuši labestīgi un progresīvi domājoši cilvēki, spokošanās šeit nav novērota. Tiesa, ir informācija, ka kaut kur muižas teritorijā vēl no Livonijas ordeņa laikiem saglabājusies slepena eja, kuru tagad meklēs daudzi… Muižas kalns tika rūpīgi aplūkots gan no vietas, kur sākusies Smiltene, gan – no tirgotāju apmetnes (tagad – pilsētas centra) puses.
Kāpjot augšā pa stāvajām kāpnēm, mazie nostiprināja savas zināšanas matemātikā, jo visiem tika dots uzdevums cītīgi saskaitīt pakāpienus. „Bērni sajūsminājās par to, ka muižā bijusi atsevišķa suņu māja, priecājās par neparastajiem kokiem, īpaši – papīra bērzu un brīnījās par to, kā laika gaitā mainījies ēku pielietojums,” stāsta „ Velnēni – melnēni” vadītāja Vita Leite. „Daudziem šķita ļoti neparasti, ka vietā, kur šobrīd mācās nākamie veterinārārstu asistenti, agrāk bijusi viena no pirmajām seklajām kūtīm Latvijā, bet māja, kur tagad atrodas ēdnīca, senāk kalpojusi kā parādes zirgu stallis. Tāpat bērni ar patiesu apbrīnu klausījās, cik daudz, dzīvodams Smiltenē, turklāt – būdams vēl ļoti jauns, paveicis firsts Līvens.”
Krustu šķērsu izstaigājuši Kalnamuižu, izpriecājušies par to, cik skaistu skatu katru rītu, malkodami rīta kafiju, pa muižas logu noteikti vērojis firsts Līvens un viņa Lilī, „Velnēni – melnēni” devās lūkoties, kur atradusies Paula Līvena celtā pirmā elektrostacija Baltijā, apskatīja pārvērtības Tepera ezera krastā un izdzīvojās pa trenažieriem.
Brīvā laika pavadīšanas klubiņš ar šādu nosaukumu darbojas jau divpadsmito gadu. Neparastais nosaukums radies, iedvesmojoties no populārā Rūdolfa Blaumaņa stāsta „Velniņi”. „Lai kādas blēņas arī velniņi ieplānoja, tās vienmēr pārvērtās par ļoti labiem darbiem. Tā ka reizēm tas velns nemaz nav tik melns, kā to mālē,” smaida Vita Leite.
