Ticība ir dziļi personiska lieta. Katra cilvēka ceļš līdz atklāsmei par Dieva esamību ir individuāls, un tā ir viņa paša izvēle, vai pa šo ceļu iet. Tādēļ piektdien daudzviet Latvijā notikušo Baznīcas nakti, kad durvis apmeklētājiem atvēra dievnami, neaplūkošu saistībā ar ticības aspektu. Tomēr pieminēt šo notikumu ir vērts. Cilvēkiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības un konfesijas Baznīcu nakts bija iespēja redzēt sakrālo arhitektūru un mākslu dievnamos, izstaigājot tos ekskursijā. “Esmu te pirmo reizi!” Tā teica ne tikai jaunieši, bet arī vidējās paaudzes smiltenieši, uzkāpuši Smiltenes luterāņu baznīcas tornī. Tornī kāpt gribētāju bija daudz pat tuvu pusnaktij, tāpēc cilvēku grupiņas pie kāpnēm pacietīgi stāvēja rindā, gaidot savu kārtu, kamēr citi no torņa vēroja zaļo Smilteni. Tieši tāda, zaļa, parku un mežu ieskauta, šobrīd izskatās pilsēta no putna lidojuma. Daudzi, ar draudzi nesaistīti smiltenieši un pilsētas viesi pirmo reizi arī redzēja vēstures liecības, ar ko ir bagāta Smiltenes luterāņu baznīca un kas tiek uzglabātas vienā no torņa telpām – no vecuma nodzeltējušas Bībeles, dziesmu grāmatas, senas fotogrāfijas un citus vēsturiskus materiālus. Iespaidīgs ir arī pats tornis ar zvanu, veco pulksteņa mehānismu, akmeņiem izmūrētajām sienām. To ir vērts redzēt un sajust uzvējojam vēstures elpu. Durvis apmeklētājiem mūsu pusē Baznīcu naktī atvēra arī katoļu un pareizticīgo dievnami Smiltenē, luterāņu baznīcas Palsmanē un Strenčos. Ikdienā baznīcas lielākoties ir pieejamas dievkalpojumu laikā. Taču būtu vērts, ja cilvēki varētu ieiet dievnamā arī citās nedēļas dienās, lai vienatnē lūgtu klusumā, pasēdētu apcerē, iedegtu svecīti.
