Vērtējot politiķus, kuri pārstāv nosacīti slēgtu sistēmu, sociologi nereti piemin tādu sociālu parādību kā kriminālā psiholoģija.
Vērtējot politiķus, kuri pārstāv nosacīti slēgtu sistēmu, sociologi nereti piemin tādu sociālu parādību kā kriminālā psiholoģija. Nezinātājam šāds salīdzinājums var likties paradoksāls, bet jāmēģina saprast to cilvēku domāšanas veidu, kuri raduši pakļauties kādas sistēmas iekšējai disciplīnai un profesionālās ētikas normām. Kriminālā psiholoģija šeit tiek piesaukta tikai tāpēc, ka jebkurai organizētās mafijas grupai ir savs ļoti stingrs reglaments, ko neviens neuzdrīkstas pārkāpt. Teiksim, organizētajiem noziedzniekiem obligāti jāievēro noteikumi gan par salaupītās mantas sadali, gan arī tas, ka nedrīkst nogalināt bērnus. Tā ir sistēma. Katrā valstī ir legālās sistēmas, pats spilgtākais piemērs, kas mums zināms, ir drošības dienesti.
Jau esmu rakstījis, ka arī Krievijas prezidents Putins ir sistēmas cilvēks, kura vadībā Kremļa komanda izveidota pēc drošības dienestu struktūras. Lai kā komandas locekļi brīžam neieredz viens otru, sistēma pati par sevi liek visiem darboties vienotā kolektīvā, kur katrs zina savu vietu un uzdevumus. Ja kāds rīkojas pretī sistēmas interesēm, tas tiek bargi sodīts, ieskaitot fizisku iznīcināšanu. Tur galvenajam bosam (prezidentam) nav pat jādod attiecīgi rīkojumi, jo ikviens grupējuma loceklis pats zina, ka “tas maita” jānovāc.
Latvija: prezidenta meklējumi
Latvijas valdības gadījumā par stingri strukturētu sistēmu runāt pagrūti, jo tā ir koalīcijas valdība, kur dažas partijas tikai ar lielām pūlēm iekļaujas kopīgā komandā. Atstumtie “Jaunā laika” deputāti, būdami visai spilgti kā individuālas personības, strādāt sistēmā ar citu partiju pārstāvjiem nav spējīgi.
Kalvīša valdībai noteikti gribētos, lai valsts pārvalde funkcionētu kā vienota sistēma, tāpēc tik liela vēlme savai kontrolei pakļaut gan prokuratūru un tiesas, gan KNAB. Un, protams, ir vēlme par nākamo prezidentu ievēlēt sistēmas cilvēku. Pašreizējā valsts prezidente darbojas ārpus šauru grupu interesēm, viņas sistēma ir valsts kopumā, kur mafijas tipa likumu vietā dominē Satversme. Tāpēc prezidentei tik bieži rodas domstarpības gan ar valdību, gan Saeimu.
Liekas, ka valdības koalīcija jau izraudzījusies nākamā prezidenta kandidatūru. Daži prāto, ka tas varētu būt Jānis Peters vai Raimonds Pauls. Šaubos, vai šie cilvēki tam piekristu, turklāt rakstnieki un radoši cilvēki vispār grūti iekļaujas sistēmā. Šaubos arī, vai tas varētu būt Gundars Bērziņš.
Manas simpātijas noteikti būtu Annas Žīgures pusē. Bet manu viedokli jau neviens neuzklausīs, un pati rakstniece arī diezin vai tieksies pēc darba, kas prasa ārkārtīgu sasprindzinājumu.
Ir dzirdētas runas par Arti Pabriku… Varbūt kādreiz nākotnē. Pavisam dīvaini skan priekšlikums par prezidentu virzīt kardinālu Jāni Pujatu — to uzskatīsim par savdabju domāšanas novirzēm.
Cilvēku simpātijas raisa Māra Riekstiņa kandidatūra, kurš pašlaik vada premjera biroju. Pieredzējis diplomāts, izteikts sistēmas cilvēks. Nezinu gan, cik lielā mērā viņš spējīgs balansēt starp valsts likumu burtu un partiju iekšējo kodeksu garu.
Kad sistēma sabrūk
Sistēmas sabrukuma piemērs ir notikumi Ventspilī. Kurš zadzis vairāk, kurš mazāk un kuram vispār nekas nav atlecis — to tagad skandālu pavadībā cenšas skaidrot prokurori un KNAB izmeklētāji. Mums no malas vispār grūti spriest, kuram taisnība, tāpēc viss notiekošais izskatās pēc prusaku sacensībām. Visa pamatā tomēr ir vairāku Ventspils uzņēmēju kašķi ne tikai par miljonu sadali, bet arī par investoru izvēli starp Rietumiem un Austrumiem. Ir zināms, cik liela ir Krievijas monopoluzņēmumu interese par Ventspils ostas sagrābšanu, kam šoreiz pretojas Lembergs. Savukārt Lembergs līdz nejēdzībai sanīdies ar “Jauno laiku”, kuram aizvien liela ietekme ģenerālprokuratūrā un KNAB.
Sistēmu drupina inflācija
Kamēr valsts vara un ekonomika ik pa brīdim mēdz sašūpoties, tikmēr visstabilākās sistēmas ir autozagļu bandas un narkotiku tirgoņi. Bet te pietiek vienam ārzemniekam pamurgot par lata devalvāciju, lai sāktos neliela panika. Kaut daudzi nemaz nesaprot, kas tā devalvācija īsti ir. Pareizi saka akadēmiķis Arnis Kalniņš, ka lats ir piesaistīts eiro kursam, tāpēc domas par devalvāciju ir bērnišķība. Vēl gribu piebilst, ka Latvijas ekonomika ir integrēta ES ekonomikā un finanšu sitēmā, tāpēc latu varētu devalvēt tikai ar Eiropas Bankas piekrišanu. Pagaidām noprotams, ka par lata devalvāciju sapņo eksportētāji, jo tad varētu šķietami gūt lielāku peļņu. Bet Latvija taču divreiz vairāk importē, ievestās preces kļūtu dārgākas, un tas izraisītu jaunu inflācijas lēcienu.
Tracis ar lata devalvācijas gaidām nesa zaudējumus tiem karstgalvjiem, kuri pakļāvās emocijām un samainīja latus pret eiro vai dolāriem. Vienlaikus šie notikumi kaitēja Latvijas prestižam ārzemēs, jo daudzi eksperti sāka pievērst lielāku vērību mūsu inflācijai un galīgi atpalikušajai ražošanai. Pat gaļu mēs vairs saražojam tikai pusi no patēriņa, kaut savulaik Latvija baroja gan Pleskavu, gan Ļeņingradu. Slikta slava tagad atbaida ārzemju investorus.
Ir skaidrs, ka šogad inflācija būs augsta, jo cenas nosaka ārpus Latvijas, piemēram, gāzes cenas ceļ Krievija. Bet tas nenozīmē, ka valdībai nav iespēju inflāciju mazināt. Piemēram, atcelt vai samazināt PVN likmi piena un maizes produktiem. Ar nodokļiem jāierobežo spekulatīvie darījumi nekustamo īpašumu tirgū.
Runas par Latvijas ekonomisko sabrukumu gan ir bez pamata. Vismaz šogad nekas nedraud. Perspektīvā viss atkarīgs no stāvokļa pasaulē un Eiropas Savienībā. Ja sāktos globālā krīze, ciestu arī Latvija. Krīzes var izraisīt arī klimata izmaiņas un liela mēroga dabas katastrofas.
