Pirms daudziem gadiem Lāčplēša dienas vakarā, kad skolas bērniem, kuriem bija pieteikts obligāti ierasties uz lāpu gājienu, vaicāju vai viņi zina, kas tā par dienu un kādēļ to svin 11. novembrī, atbildes bija negribīgas un pilnas neziņas. Toreiz skolās patriotiskajai audzināšanai uzmanību pievērsa vēl padomju stilā. Nolasīja lekciju par to, kas un kādēļ bijis, un tad – maršs uz gājienu vai pasākumu.Padomju gados mācību iestādēs tieši tā bija, un vismaz es to izjutu kā apgrūtinājumu, pasākumā skatoties pulkstenī un domājot, kaut ātrāk viss beigtos. No patriotisma – ne miņas. Šobrīd Valkas ģimnāzijas skolēniem atbildes par vēsturi ir pārliecinošas un zinošas. Turklāt daudzi vēlas arī praktiski darboties, mācoties aizstāvēt dzimteni jaunsargu rindās. 213. Valkas jaunsargu vienības instruktors Ritvars Leitens stāsta, ka pieci no jaunsargiem iestājušies zemessardzē, bet divi no viņiem plāno turpināt karavīra gaitas armijā. Arī tas ir patriotisms. Lielisks notikums bija ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņas pasākums, arī Strenču vidusskolas projekts par ekskursiju uz Tīreļpurvu un Nāves salu, kur skolēni savām acīm varēja apskatīt kauju vietas un dzirdēt, kas tur notika. Klātesamība rada gluži citas izjūtas, kas pārvēršas patriotismā. Tādēļ skumji bija lasīt portālā komentārus, ka uz Pētera Radziņa piemiņas vietu bērnus pārgājienā triec ar varu pa lietu, neraugoties, ka viņi var saslimt. Patiesībā nekāda pārgājiena nebija. Skolēnus aizveda ar autobusu un, kā varēja redzēt, visi bija apmierināti. Komentētājiem labāk būtu paklusēt, taču jaunatne iepriecina – nākamā Latvijas sardze būs.
