Braucot ar sabiedrisko transportu, kādu konkrētu laiku esam kopā ar pārējiem pasažieriem noslēgtā teritorijā – vai nu autobusā, vai vilcienā. Diezgan bieži ar autobusu dodos uz Valmieru un tad nācies piedzīvot dažādus notikumus. Visvairāk mani kaitina, ka ir tādi pasažieri, kas apsēžas krēslā, blakus noliek somu un izliekas, ka uz viņiem neattiecas, ka citi braucēji meklē vietu, kur apsēsties.
Lai gan autobusā patīkama vīrieša balss ierakstā nepārtraukti atgādina par piesprādzēšanos, joprojām ir pasažieri, kas to nedara. Aizvadītajā sestdienā, braucot uz Valmieru, vienā no pieturām autobusu apstādināja Valsts policijas ekipāža. Tad nu varēja redzēt, kādā mērkaķa ātrumā nepiesprādzējušies ķēra drošības jostas, stiepa un vilka, lai ātri paspētu piesprādzēties. Tā diena bija vēsa, naktī bija piesalis. Nezinu, ko domā šie cilvēki, uz kuriem noteikumi neattiecas, jo ceļā visādi var gadīties. Ir arī gadījies, ka autobuss no ceļa ieslīd grāvī un ir cietušie. Galvenokārt tie, kas nav bijuši piesprādzējušies. Autobusā atradās divi cienījama vecuma pasažieri, kuri savā starpā sarunājās krieviski. Viņi nesaprata, kas tā par ņemšanos, mierīgi sēdēja un nebija piesprādzējušies. Valsts policijas darbinieks, pārejot uz krievu valodu, pieklājīgi un cieņpilni izskaidroja, kāpēc viņiem tiek izteikts mutisks brīdinājums. Dzirdēju, ka vīrietis attaisnojoties skaidroja, ka neko par šādiem noteikumiem iepriekš nav dzirdējis un ka Daugavpilī neesot šādu noteikumu. Interesanti gan, vai tad Daugavpils neatrodas Latvijā?
Taču pats nepatīkamākais, ko nācās piedzīvot šajā braucienā, bija kāda vīrieša (ja vispār viņu var nosaukt par vīrieti, treniņbikses gan bija kājās) uzvedība. Apsēžoties, viņš sāka apzvanīt visus savus draugus. Mums, pārējiem pasažieriem, nācās noklausīties, cik pudeles alus iepriekšējā dienā ielijušas viņa vēderā un cik labi viņš ir atpūties. Pēc tam sekoja saruna ar kādu sievieti. Pēc vīrieša teiktā varēja saprast, ka sieviete iepriekšējā dienā ir saņēmusi algu, bet negrasās “princi” aplaimot ar naudu. Lielākā daļa pasažieru dzirdēja saniknotā vīrieša gabala kliedzienu: “Aizver muti, govs!” Nezinu, vai sieviete, kurai bija veltīta šī pavēle, maz zināja, ka pavēlnieks atrodas autobusā. Tobrīd pie sevis riebumā šim pasaules “valdniekam” novēlēju ne to pašu labāko, bet nopriecājos par to sievieti, kura netaisījās ar savu nopelnīto dalīties ar sejā uzburbušo, līdz nelabumam bravūrīgo un nepatīkamo cilvēku. Autobuss bija pārpildīts, un pateicos liktenim, ka šis bļāvējs neapsēdās man blakus.
Vai jums arī ir nācies cerēt, ka kāds pusiereibis, ne pēc jasmīnu ziediem smaržojošs vīrieša kārtas pārstāvis paies garām un apsēdīsies citur? Taču ir bijušas arī jaukas iepazīšanās un sarunas ar blakussēdētājiem. Par šādām negaidītām tikšanām ir prieks. Var teikt, ka satiksmes autobusā notiekošais ir savā ziņā mūsu sabiedrības spogulis. Jā, man patīk vērot cilvēkus, viņu uzvedību. Iespējams, to varētu nosaukt par profesionālo kretīnismu, bet tā notiek. Lai jums jauki līdzbraucēji un patīkams laiks sabiedriskajā transportā!
