Andris Pauls-Pāvuls kādam šķiet ass, neērts, skarbs, jo aktīvi un atklāti iesaistās diskusijās interneta vidē, raksta blogus un, ja nepieciešams, gatavs izcīnīt savu taisnību. Taču viņš ir arī mīlošs un gādīgs tēvs savam astoņus gadus vecajam dēlam Matīsam, dzīvesbiedrs māksliniecei Andrai Štālai, izveidojis savu saimniecību Smiltenes pagasta “Macuļos”, atjaunojot vēsturiskās ēkas, pašam ir savs ganāmpulks, kurā ir dažādu šķirņu trīssimt aitu mātes un vairāki desmiti gaļas liellopu. Piemājas dārzā audzē dārzeņus, ko lieto uzturā visu gadu. Ekoloģiska pārtika gadu gaitā pārtapusi dzīvesveidā.
Pirms sešiem gadiem “Ziemeļlatvija” intervēja šo rīdzinieku ģimeni, rakstot, ka viņi iekopj saimniecību, kur pārlaist grūtos gadus, bet šovasar, esot “Macuļos”, droši var teikt – viss notiek. Laukos var ne tikai pārlaist grūtākus laikus, bet arī dzīvot labi un ar pozitīvismu raudzīties nākotnē. Andris gan piebilst, ka darāmā vēl ir daudz, taču jau šobrīd ne viens vien pilsētnieks viņu var apskaust ne tikai svaigā gaisa, plašuma un brīvības sajūtas dēļ, bet arī iespēju.
– No kurienes tev, rīdziniekam, radās domas par dzīvi laukos?- Jā, esmu dzimis un audzis Rīgā. Līdz četrdesmit gadu vecumam par dzīvi laukos nemaz nedomāju, pat nepieļāvu šādu domu. Taču, tuvojoties pusmūžam, sāku prātot par pamatīgākām vērtībām, ne tikai pilsētas izklaidēm. Otra lieta, 2005. gadā aizbraucu uz Indiju, un, kā jau daudziem, arī man tā mainīja domāšanu un pasaules uzskatus. Tur sapratu, ka latvieši neapzinās milzīgo privilēģiju, kas viņiem varētu būt dzīvojot laukos svaigā gaisā, tīrā un ekoloģiskā vidē, par ko vairums pasaules iedzīvotāju nemaz nevar sapņot. Sāku apjaust, kādas iespējas mums spēj dot mūsu zeme. Bet jāņem vērā tas, ka valstij nav diez ko veicies ar lauksaimniecības politiku, kur cilvēkiem tiek iestāstīts, ka dzīvot laukos ir neizdevīgi un labāk iznomāt savu zemi lielražotājam vai to pārdot un pārvākties uz dzīvi pilsētā vai, vēl ļaunāk, braukt prom uz ārzemēm. Es rīkojos pretēji, jo saredzu nozares, kur lauksaimnieki varētu ļoti mierīgi izdzīvot par ar desmit hektāriem, piemēram, audzējot upenes.
– Viss izklausās tik vienkārši, izdomā un rīkojies?- Protams, pārmaiņas manā dzīvē nenotika vienas dienas laikā. Kopumā trīspadsmit gadus esmu Saeimā sniedzis konsultācijas un palīdzējis politiķiem. Paralēli tam ilgi un pamatīgi pētīju procesus pasaulē, kas notiek globāli ar pārtikas apriti, kuras nozares ir tās, kas stagnē un nespēj konkurēt starptautiskajā tirgū un kuras būtu perspektīvas šeit Latvijā. Tā jau sākotnēji nonācu pie aitkopības, redzot, ka Eiropas Savienībā jēra gaļu importē pamatā no Austrālijas un Jaunzēlandes. Parēķināju gaļas cenas un sapratu, ka mēs esam spējīgi konkurēt šeit uz vietas.
– Kāpēc par savām mājām izvēlējies tieši Smiltenes novadu?- Var teikt – atgriezos mājās ar pieredzi. Mana tēva vecmāte Kristīne Lauris, Bilskas pagasta Pogastu saimnieka meita, apprecēja kalpu puisi Jāni Legzdiņu un 1905. gadā aizbēga uz Rīgu „taisīt revolūciju”, savukārt mana mātes māte Anna Matvejs cēlusies no Smiltenes pagasta „Macuļiem”, kur viņas tēvs Jēkabs Matvejs pirms kara bija Macuļu brāļu draudzes nama tētiņš. Manas saknes ir šeit un kaut ko ģenētiski esmu mantojis arī no revolucionāriem un sludinātājiem (smejas). Atgriežoties senču “Macuļos” daudz kas bija nolaists līdz pēdējam. Piemēram, māja, kurā dzīvojam, ir pusmuiža ar ļoti senu vēsturi – šeit 1789. gadā dzimis Jāņa Cimzes tēvs Andžs, bet kolhoza gados tā bija pārvērsta par sešu dzīvokļu ēku un pēcāk izdemolēta. Izmantojot dabai draudzīgus materiālus to atjaunojām, nosiltinot ar mūsu pašu audzēto aitu vilnu. Ar laiku gribētos atjaunot arī vēsturisko Macuļu brāļu draudzes namu. Visu vēsturisko senču zemi neizdevās atgūt – nācās pirkt klāt. Tā pašu spēkiem izveidojām saimniecību, kura nav vienā zemes gabalā kompakti, bet izkaisīta pa novadu ar kopējo lauksaimniecībā izmantojamo zemes platību divsimt hektāru. Mani vairs gluži nevar pieskaitīt pie mazajiem lauksaimniekiem, kaut arī uzskatu, ka mazajām saimniecībām šeit vēsturiski būtu bijis ļoti labi attīstīties. Arī tagad ir iespējas to darīt, ja vien grib. Piemēram, man kaimiņos „Kurpnieku” mantinieks Gints Strazdiņš, būdams jūrmalnieks ir iestādījis lielisku ābeļdārzu un veiksmīgi nedēļas nogalēs saimnieko ar bioloģiskām metodēm. Tikai saliekot kopā savu Rīgas pieredzi ar pieredzi lauksaimniecībā, saskatu tās problēmas, kādēļ lauki, valstij neprasmīgi saimniekojot, tukšojas un pilsoņi dodas trimdā.
– Lauku sētā darbs nekad netrūkst, vai tev ir palīgi?- Sākot kaut ko darīt, paši ikdienā dzīvojām Rīgā. Tad iestājās stadija, ka obligāti jābrauc katru nedēļas nogali. Nepagāja ne ilgs laiks, kad sapratām, ka tā nevar, un jau vairākus gadus dzīvojam te pastāvīgi. Praktiski mums šī ir divu ģimeņu saimniecība, es ar sievu un strādnieks ar sievu. Sieviešu pārziņā ir mājas darbi, bet mums abiem jātiek galā ar to apjomu, kas ir. Teikšu tā, ka visu izdodas paveikt salīdzinoši labi un veiksmīgi. Nav tā, ka es tikai strādātu un nekam citam neatliktu laika.
– Vai tev ir vēl kādas ieceres vai sapņi?- Katram latvietim ir kāds konkr- Atmodas laikā kopš 1988. gada biju pirmajā LNNK valdē – visu notikumu epicentrā un paralēli daudz filmēju. Mums ar Raitu Valteru ir liels video arhīvs un jau padsmit gadus gatavojamies dokumentālajai filmai par Atmodas laika notikumiem, bet mēs negribam šo filmu veidot kā lētu propagandu. Gribētu tomēr panākt to, lai personas, kuras ir atbildīgas par visu šo procesu, ko saucam par neatkarības atgūšanu, beidzot sāktu godīgi un atklāti runāt. Ar Raitu esam redzējuši un dokumentējuši tādas lietas, par ko mūsdienās pagaidām nerunā. Ir jārunā kā bija patiesībā, lai jaunajai paaudzei nebūtu priekšstats, ka viņu vecāki šīs valsts neatkarību izcīnījuši ar dziesmām sēžot Doma laukumā pie ugunskura.
– Tu tiešām pagūsti visu, ko vēlies, esi aktīvs ne tikai saimniecībā, bet arī sociālajos tīklos. Vai tas maz ir savienojams?- Nevajag skatīties televizoru, tad var paspēt. Jādzīvo kopā ar dabu. Vakaros ātrāk klāt nogurums, tāpēc izvēlos doties pie miera, nevis laiku pavadīt nelietderīgi. No rītiem ceļos diezgan agri, ap pulksten 4. Kamēr pārējie guļ, internetā varu apskatīties, kas notiek pasaulē. Ar mūsdienu komunikācijas līdzekļiem un sociālajiem tīkliem, tas aizņem ļoti maz laika. Pats lietoju twitter, facebook un instagram. Manuprāt, šobrīd sociālie tīkli krietni konkurē ārā elektroniskos masu saziņas līdzekļus un lieliski kalpo arī politiskā procesa sabiedriskajai uzraudzībai. Man nav konkrēta mērķa iesaistīties diskusijās vai blogot. Ar politiku ir tā, ja esi bijis iekšā, tad tā vide un personāži, kas tur darbojas, ir zināmi. Šobrīd uz to visu varu paskatīties pilnīgi neatkarīgi no malas. Varu atļauties pateikt ko tādu, par ko atkarīgi cilvēki nevar runāt. Man nav vienalga, kas notiek.
