Esam tikuši pie piektā prezidenta pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Kāds par iznākumu vīlies, cits apmierināts vai priecīgs. Iznākums ir tāds, kāds tas ir. Turpmāk leposimies un atbalstīsim Andra Bērziņa pēcteci Raimondu Vējoni. Šķiet, ka viņiem abiem ir liela līdzība. Abi tādi nosvērti, gana pieticīgi un rada godīga cilvēka iespaidu. Visticamāk, ka tā arī ir. Šo prezidenta vēlēšanu galvenā iezīme bija iespēja publiskajā telpā sekot daudzajām diskusijām starp augstā amata kandidātiem. Tas notika pirmoreiz. Dīvainas izjūtas un šaubu ēnu par godīgumu izraisīja pats vēlēšanu process. Visu opozīcijas partiju un Nacionālās apvienības līderi solīja nekādā ziņā Vējoni neatbalstīt, bet aizklātā balsošana rādīja, ka tā nav noticis. Pēdējā balsošanas kārtā R. Vējonis ieguva neparasti daudz atbalstītāju, turklāt mēs nekad neuzzināsim, vai tas bija politiskais tirgus, kurā kāds centās izsist politisko labumu. Saprotami, ka visas procesā iesaistītās puses to noliedz. Pirms vairākām nedēļām eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja, ka izšķirošā loma vēlēšanās būs zaļzemniekiem. Viņas pravietojums ir piepildījies. Inteliģence ir pārliecināta, ka Latvijas Valsts prezentētāja funkcijām neapšaubāmi piemērotāks ir Egils Levits – Eiropas cilvēks ar neapšaubāmu harizmu, augsti izglītots, ar vairāku valodu zināšanām, turklāt bezpartejisks. Viņš starptautiskos forumos droši varētu sēdēt līdzās Igaunijas un Lietuvas prezidentiem. Par viņu mums nebūtu kauns, kā dažbrīd šādās situācijās gribējās nolaist acis, klausoties A. Bērziņa runā. Bet nenoniecināsim pirms laika jauno prezidentu, izturēsimies ar sapratni un raudzīsimies uz viņa darbiem!
